Ugunsnesējs

-    Visiem Herlām? Rannohs izdvesa. Pat Klovariem?

-    Jā. Staltbriežiem, stirnām un dambriežiem.

-    Bet tā taču nevar! Rannohs iesaucās.

-   Tieši Sgorra draudu dēļ mēs apmetāmies barā, un tagad mūsu barvedis domā, ka vajadzētu vest mūs tālāk uz zie­meļiem, uz Augsto Zemi. Kaut ari Sgorrs ir aizliedzis spert tur kāju.

-    Es zinu, Rannohs sacīja, drūmā nopietnībā pakra­tīdams galvu.

-    Tā nu mēs tagad nesaprotam, ko vajadzētu darīt.

-    Iet uz ziemeļiem, Rannohs ierosināja.

-   Bet mums ir bail, Tīks sacīja, atkal kļūdams tramīgs, tāpēc ka­uks atkal apklusa un raudzījās Rannohā lielām, izbaiļu

pilnām acīm.

-    Nu, kas tad?

Tīka sīkā balstiņa tik tikko bija sadzirdama.

-    Hernes bars, viņš nočukstēja.

Rannohs satrūkās.

-     Vai tu kaut ko zini par viņiem? briedis satraukts jautāja. Vai zini, kur viņi dzīvo?

-    Aiz Lielā Kalna, Tīks atbildēja.

-    Un nevis uz paša kalna?

-    Nē… vismaz tā mēs esam dzirdējuši. Lielajam Kalnam viņi neiet pat tuvumā… tikai tad, ja grasās mirt, Tīks teica, skatīdamies augšup uz virpuļojošo baltumu. Viņiem šis kalns ir svēts. Viņi tic, ka tā virsotnē dzīvo Herne, un Hernem viņi var pievienoties tikai pēc nāves. Dažreiz, ja vējš pūš no tās puses, mēs varam dzirdēt, kā tur gaudo viņu dvēseles.

Rannohs nodrebēja un ari paskatījās augšup. Kaut kur dziļumos viņš sajuta neparastas trīsas, tādu kā ilgošanos.

-    Kur tad īsti viņi dzīvo? Rannohs jautāja.

-    Runā, ka augstā tīrelī aiz Lielā Kalna. Bet tas nav tālu. Daži mūsu Izlūkotāji pat stāsta, ka esot viņus redzējuši. Tie, kuri atgriezušies.

-    Kā to saprast tie, kuri atgriezušies?

-    Lielākā daļa briežu, kas uzdrīkstējušies doties uz Lielo Kalnu, vairs nav atgriezušies.

Tagad abi brieži klusēja, un gaiss visapkārt šķita baiļu piestrāvots.

-     Bet kāpēc tevi tik ļoti interesē Hernes bars? Tīks pēkšņi jautāja.

Rannohs vilcinājās ar atbildi.

-     Tīrās ziņkārības pēc. Viņš paraustīja plecus. Arī mēs ejam uz ziemeļiem, uz Augsto Zemi, lai aizbēgtu no Sgorra. Labāk jau zināt laikus, kas tur gaida.

-    Jūs ejat uz ziemeļiem? To es pastāstīšu padomei. Viņi būs priecīgi, uzzinot, ka arī daži staltbrieži neieredz Sgorru. Bet tagad gan man jāsteidzas atpakaļ.

Tīks nolieca galvu.

-    Lai Herne ir ar tevi! viņš teica.

-    Un ar tevi ari!

Rikšodams atpakaļ pie pārējiem, Rannohs ar rūgtumu domāja par Sgorru un par to, ko tas grib nodarīt Herlām, un viņā uzbangoja vainas apziņa, domājot, ka viņš grasās pamest Zemās Zemes. Rannohs skriedams vairākkārt pa­meta skatienu uz Lielā Kalna vientuļo virsotni.

-     Vai tu patiešām esi tur augšā, Herne? viņš nočuk­stēja.

Līdz brīdim, kad Rannohs atgriezās pie draugiem, viņš jau bija izlēmis, ko darīt. Pārējie brieži bija sagājuši bariņā un apspriedās par ceļojumu un par to, kāds būtu vislabākais ceļš uz Augsto Zemi.

-     Mums vajadzēs iet apkārt pa piekalni, sacīja Dadzis. Šādā laikā būtu bīstami kāpt taisni augšā, kaut gan vasarā tas būtu krietni īsāks ceļš.

-    Zvaigžņubriedis tur uzkāpa ziemā, atgādināja Teins.

-    Zvaigžņubriedis ir pasaka, Dadzis atmeta, bet mēs esam īsti Herlas!

-    Rannoh! teica Villova, kad Rannohs bija piebiedrojies pārējiem, Dadzis domā, ka mums vajadzētu iet apkārt pa piekalni un turēties tuvāk pakājei, lai varētu patverties no aukstuma.

Rannohs piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Jā, viņš teica. Es domāju, ka tāds ceļš jums būtu vislabākais.

-    Kā tu to domā jums? Villova nesaprata.

-     Es kāpšu taisni augšā, Rannohs klusi teica, skatī­damies uz kalna virsotni.

-    B-b-bet to nevar! iesaucās Bankfuts.

-    Es mēģināšu.

-    Bet kāpēc? Villova jautāja.

-     Tāpēc, ka tā ies ātrāk, ja man vispār lemts atrast šo savādo baru, un… tāpēc, ka es gribu zināt, vai tur augšā tiešām dzīvo Viņš. Herne.

Pārējie brieži jutās izbiedēti un satriekti. Rannoha iecere bija ārkārtīgi bīstama. Turklāt viņi visi bija pieraduši domāt, ka Herne ir ideja, leģenda, kaut kas līdzīgs Zvaigžņubrie­dim, tikai mazliet citāds. Kaut kas tāds, kam viņi, protams, ticēja, bet kas nav gluži reāls kā virši vai Mājvietas ozols. Un tagad Rannohs runāja par Herni kā par kaut ko tādu, ko iespējams redzēt un saost!

-     Mēs tiksimies atkal Augstajā Zemē, Rannohs solīja, kad atnāks pavasaris un es būšu uzzinājis visu, ko varēju uzzināt par Hernes baru.

-    Nu labi, Bankfuts pēkšņi teica. Ja t-t-tu tā esi izlēmis, es iešu kopā ar tevi!

-     Es arī! iesaucās Teins. Kāds tur sanāks lielisks stāsts!

-    Nē! Rannohs atbildēja. Tas man jādara vienam.

-    Es arī iešu! piepeši paziņoja Villova.

-    Nē, Villova.

-    Ja domā, ka es pametīšu tevi tagad, kad atkal esmu atradusi, Villova teica, tu ļoti maldies!

-    Vai es arī varu iet līdzi? jautāja Pepa, maigi paskatī­damās uz Bankfutu. Jaunais briedis gandrīz nosarka.

Dvīnes stāvēja blakām, un Rannohs piepeši aptvēra, cik ļoti viņš tām abām ir pieķēries.

-Ja tu patiešām tā esi nolēmis, tad iesim visi, Villova ierosināja. Turklāt, ja metīsim līkumu gar pakāji, kas zina, kurā vietā mūs sagaidīs sgorrieši. Viens vismaz ir skaidrs: tur augšā viņu nebūs.

Tomēr Rannohs palika pie sava.