Ugunsnesējs

-    Nē, Rannoh, tikai drusku apdauzījusies. Sniegs apturēja kritienu. Tomēr man ļoti laimējās! Te visapkārt ir daudz akmeņu. Bet, Rannoh, es te atradu alu! Mēs tajā varētu patverties. Tā ir silta un sausa.

-    Ala! Teins nočukstēja. Lai slavēts Herne!

-      Bet kā lai mēs tiekam pie tevis, Villova? Rannohs iesaucās.

-      Es nezinu! Villova atkliedza. Es mēģināju skriet gar kalna malu un cerēju atrast ceļu atpakaļ, bet ir jau pārāk tumšs, un te ir ļoti dziļš sniegs.

Patiesībā sniegs kļuva ar katru bridi dziļāks, jo vētra pieņēmās spēkā. Briežu atvieglojums par to, ka Villova ir dzīva, drīz noplaka, jo viņi aptvēra, ka stāvoklis ir gandrīz vai pasliktinājies. No draudzenes viņus šķīra prāvs kritums, un, lai kā brieži pūlējās, viņi neatrada ceļu lejup. Rannohs aizsūtīja Dadzi un Bankfutu izlūkot tuvākās vietas gan priekšā, gan aizmugurē, taču tie atgriezās ar ziņu, ka laiks strauji pasliktinās un meklējumi gar kraujas malu būtu liktenīgi.

Rannohs izmisīgi pūlējās kaut ko izprātot, taču nevarēja iedomāties nevienu iespēju. Nakts kļuva arvien melnāka, un sals pieņēmās spēkā. Augstu virs galvas žēlabaini kauca vējš, ķerdamies klinšu spraugās un plaisās, un Rannohs nodrebēja, atcerēdamies, ko Tiks teicis par Hernes bara mirušo briežu dvēselēm, kas klīstot pa Lielo Kalnu.

Villova arvien vairāk raizējās par draugiem, jo zem kalna pārkares viņa vismaz bija pasargāta no puteņa atklātā bar­guma. Viņa mēģināja pierunāt Rannohu un pārējos, lai tie dodas tālāk bez viņas, taču brieži neparko nebija ar mieru viņu atstāt, turklāt drīz vien visi bija tā izmirkuši un nosa­luši, ka nekur tālu tikpat nebūtu spējuši aiziet. Viņi apgūlās turpat zemē, un viņu augumus pamazām pārklāja sniegs, pārvēršot viņus rēgainos ciļņos. Vienīgi Rannohs palika stāvam, arvien retāk sarunādamies ar Villovu un bezcerīgi gaidīdams uzzibam kādu domu, kas ļautu paglābties no nežēlīgās kraujas virsotnes.

Beidzot viņš darīja to, ko nekad vēl nebija darījis.

Herne! Rannohs nočukstēja. Ja tu esi tur augšā, palīdzi mums! Glāb vismaz manus draugus!

Bet viņa sirds kļuva arvien smagāka. Vējš un sniegs ne­mitējās gaudot un plosīties, un viņš sajuta sāpes visos kaulos. Pēdējās dzīvesspara lāses šķita aizplūstam nebūtībā. Arī Villova bija uzvarēta. Gabalu zemāk ari viņa apgūlās un aizvēra acis.

Kad šķita zudusi beidzamā cerība, Rannohs pēkšņi pacēla galvu. Viņš bija izdzirdējis augšā troksni. Sākumā tas bija tik tikko saklausāms, tāda kā savāda ķērkšana. Rannoha acis izbrīnā iepletās, ieraugot, ka uz viņa pusi slīd kaut kas melns. Tas virzījās nevienmērīgi, jo vēja brāzmas ik pa brīdim to meta sānis. Tad, kad tas bija briedim tieši virs galvas, to sagrāba negants virpulis. Atskanēja baiss ķērciens, un lidotājs nokrita zemē kā akmens. Tas iekrita kupenā nepilnu trīs ragu attālumā no Rannoha. Gaisā savērpās sniega mutulis, no kupenas izspraucās melns kamols, kas sāka lēkāt augšup un lejup, un no knābja tam atskanēja birums piktu ķērcienu, kas Rannoham bija ļoti labi pazīs­tami.

-    Vairs nekad! Vairs nekad! Kaut ko tādu! Kaut ko tādu!

-    Krā! iesaucās pārsteigtais briedis.

Krauklis apsviedās apkārt un piešķieba galvu, taču nemaz neizskatījās izbrīnījies, redzēdams Rannohu.

-    Krā, tas patiešām esi tu! Ko tu te dari?

-    Labs jautājums! putns atķērca. Mēģinu tikt mājās. Tikt mājās. Krā! Krā! Bet laiks ir tik atbaidošs!

-    Tas ir kaut kas nedzirdēts! Rannohs iesaucās.

-    Nedzirdēts? Nedzirdēts? Krā! Krā! Ja kaut kas ir nedzir­dēts, tad tas, ka briežu bars sniegputenī mēģina pāriet Lielajam Kalnam. Tas gan ir kaut kas nedzirdēts. Krā! Krā!

Piepeši no lejas atskanēja Villovas balss:

-    Rannoh, kas tur notiek?

Putns vēlreiz palēcās un savēcināja spārnus.

-    Tagad es esmu redzējis visu! Redzējis visu! viņš ieķēr­cās. Briedi, kas prot runāt. Baru, kas mēģina šķērsot Lielo Kalnu. Un tagad vēl briedi, kas spēj lidot! Spēj lidot!

Rannohs izstāstīja krauklim notikušo, un putns pamazām nomierinājās.

-     Nu, spriežot pēc visa, jums vajadzētu iet projām no šejienes. Citādi. Citādi.

-Jā, Krā. Bet tu diemžēl maldījies: mēs neprotam lidot.

-    Neprotat. Neprotat. Krā! Krā! Bet es protu. Kaut vai šā tā. Tu pieminēji alu. Alu. Varbūt mēs varam palīdzēt viens otram. Es sāku raizēties ari par sevi te, augšā. Varbūt es varētu atrast ceļu uz tavu alu, un tur mēs visi būtu drošībā. Krā! Krā!

To teicis, krauklis savēcināja spārnus un mēģināja pacel­ties gaisā. Vējš pūta tik stipri, ka pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs: brāzma apsvieda putnu apkārt, un tas atkrita atpakaļ, ar knābi ieurbdamies kupenā. Tomēr otrajā reizē viņam izdevās atrauties no zemes un pārmesties pāri krau­jas malai Villovas kritiena vietā, un viņš, spalgi ķērkdams, pazuda putenīgajā tumsā.

Šķita pagājusi vesela mūžība, iekams Krā atgriezās, iz­misīgi vēcinādams spārnus un neganti lādēdamies.

-    Pie Hernes knābja, tas bija briesmīgi! krauklis ķērca.

Pēc tam viņš aizvēra vienu aci, nostājās uz vienas kājas

un pievērsa Rannoham piktu skatienu.

-    Nu, kā? briedis jautāja.