Ugunsnesējs

-    Dadzi, pasaki viņiem, ka tas ir pavisam aplam! viņš teica, pēkšņi paskatīdamies uz Brakenu. Visiem kopā mums ir daudz mazāk izredžu tur uzkāpt, un mana māte to noteikti nevarēs!

Dadzis piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Ved viņus apkārt kalnam! Rannohs lūdza.

-     Nē! paziņoja Teins. Lai Dadzis ved Brakenu gar pakāji, ja vēlas, bet es esmu izlēmis.

Pārējie nostājās viņa pusē. Rannohs vēl mēģināja iebilst, taču draugi neatlaidās, un pēc neilga laika viņa pretestība sāka pagaist. Bet tad notika kaut kas tāds, kas visu izšķīra viņu vietā.

-    Skatieties! Teins pēkšņi iesaucās.

-    Re, tur! izdvesa Pepa.

Tālumā no austrumiem un no rietumiem uz viņu pusi divās grupās nāca staltbrieži, vēzēdami ragus saltajā gaisā. Kopā to varēja būt ap trīsdesmit.

-    Sgorrieši! Rannohs izmisis iesaucās. Skrienam!

Bēgt bija iespējams tikai pa vienu ceļu, un tas veda tieši augšup kalnā.

15 Vīzija

Es redzēju neparastu parādību. Es sapņoju… bet neviens man nevarēs izskaidrot, kas tas bija par sapni.

Viljams Šekspīrs. "Sapnis vasaras naktī"

Kad brieži joņoja pa Lielā Kalna sānu augšup, padebeši virs viņiem glabāja smagus sniega klēpjus. Sacēlās vējš, kas pūta tieši sejā, un domas par Herni augšā un par sgor­riešiem lejā arvien vairāk nomāca bēgļiem dūšu. Tad sāka krist lielas, biezas sniegpārslas, un drīz brieži spēja saska­tīt tikai paši savas pēdas. Viņu kājas grima arvien dziļāk aukstajā baltumā, un vējš brāzmoja arvien negantāk. Brieži instinktīvi centās turēties pēc iespējas tuvāk cits citam, taču sniegputenis īsā laikā tā pieņēmās stiprumā, ka viņi tikpat kā vairs nespēja tikt uz priekšu. Tomēr tas vismaz traucēja sgorriešiem saskatīt savus tvarstāmos, un pēc kāda laika, kad putenis pierima, iet atkal kļuva vieglāk. Bet ieda­mi visi domāja par Herni, kas gaida viņus augšā skarbajos sniega laukos.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie liela klints izciļņa, uz kura auga nīkulīgs koks, un bija spiesti griezties pa kreisi. Puteņa dēļ brieži neredzēja, ka iet pa šauru kalna kori ar bīstamu kritumu abās pusēs. Ceļš bija diezgan stāvs, un brieži slīdēja un klupa, un to priekškājas tik dziļi grima sniegā, ka pār­vietoties vajadzēja sperot un lecot. Gaiss bija svilinoši salts, un, briežiem soli pa solim mokoši virzoties kalnup, vējš un sniegs arvien pieņēmās. Viņi nezināja, cik bīstams ir šis ceļa posms, un palaikam kāds piegāja pie pašas kraujas malas un tikai laimīgas nejaušības dēļ izvairījās no kritiena bezdibenī un no nāves uz šķautņainiem akmeņiem.

Tomēr pēc kāda laika kāpiens kļuva lēzenāks. Šajā posmā Rannohs atrada visiem īslaicīga patvēruma vietu. Tā nebija ala, bet drīzāk klints pārkare, zem kuras vējš bija izdobis jauno sniegu un izveidojis zem izvirzītā akmens tādu kā ieplaku sniegā. Vietas tur pietika visiem, un trīcošie dzīv­nieki uz brītiņu saspiedās cieši kopā, lai saglabātu siltumu. Baltums izraibināja biezos ziemas kažokus un jaunos ragus, un satrauktā dvaša gaisā ledaini garoja.

Vēl sliktāk par Hernes ziemu, sacīja Teins, kad viņi paskatījās ārā no kalna patvēruma. Sniegs bija mitējies tikpat pēkšņi, kā sācies, un tagad brieži drebēja pie visām miesām, skaidri saskatīdami bīstamo taku, pa kuru nupat nākuši. Ar šausmām viņi redzēja, ka vienā vietā ir pārgājuši sasaluša sniega pārkarei, kas ne uz kā nebalstījās un stiepās tieši virs bezdibeņa.

Iedami tālāk, brieži redzēja, ka atrodas aizas malā un priekšā plešas klajš sacietējuša sniega laukums ar samērā lēzenu augšupeju. Tas deva kājām itin stingru pamatu, un viņi sāka iet pa to augšup. Pēc kāda laika no mākoņiem pat izspraucās bāli saules stari un briežus apņēma pieticīgs, ziemīgs siltums.

Saule nespīdēja ilgi. Kad viņi sasniedza aizas augšmalu, kāpums turpinājās un kļuva arvien stāvāks. Sāka atkal snigt, un reizē ar sniegu atgriezās vējš, kura elpa kalna virsotnē bija kļuvusi vēl skaudrāka. Tomēr stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka brieži bija sasnieguši ledus joslu un lielajā augstumā sniegs bija sacietējis un pārvērties ledainā sērsnā. Dzīvnieku kājas uz cietā pamata sāka slīdēt. Zemāk kāpiens bija licies grūts dziļā sniega dēļ, kurā kājas grima līdz augšstilbiem, taču tagad viņi juta, ka nevar atrast zemē pat atbalsta punktu. Vairākas reizes viņi bīstami slīdēja, un Pepa, kas bija uzkāpusi augstāk par pārējiem, vienā brīdī zaudēja pamatu zem kājām un būtu nopietni cietusi, ja lejupkritienu nebūtu apturējusi sāpīga sadursme ar Teinu.

Tad Villovai ienāca prātā, ka ledaino klajumu varētu šķēr­sot, pārvietojoties zigzagiem un ar katru nākamo pagrie­zienu pakāpjoties mazliet augstāk. Šis paņēmiens palīdzēja tikt uz priekšu, taču līdz ar to draudēja jaunas briesmas. Tā ejot, viņi nereti nokļuva uz nelielu plaisu un ieplaku malām, kuru aprises sniegā nebija skaidri saskatāmas. Tās brieži pamanīja tikai tad, kad uz tām jau bija uzkāpuši. Rannohs vairākas reizes bija par mata tiesu no nelaimes, tomēr arvien laikā pamanīja briesmas.