Ugunsnesējs

Brieži bija nonākuši līdz augstam kalnam un sāka kāpt augšup. Viņi uzkāpa tikai līdz meža malai un apmetās zem kokiem, lai patvertos no vēja, kas sparīgām brāzmām sita pa kalna sānu. Vēl bēgļi atradās zemāk par sniega joslu, jo šī kalna muguru tikai pirms divām nedēļām bija pārklājusi pirmā biezā sniega sega. Nejaušs vērotājs varētu noturēt viņus par dzīvniekiem, kas pūlas pārvarēt skotu apgabalu bargāko gadalaiku. Tomēr vērīgāks skatītājs varbūt pama­nītu, ka viens no briežiem, kura kažoks mazliet sarkanī­gāks nekā pārējiem, laiku pa laikam atpaliek un apstājas kā iegrimis domās, tad sapurina ragus un atkal dodas tālāk. Taču vienīgi ērgļa vai vanaga acs spētu uz brieža pieres saskatīt baltu ozollapas zīmi.

Ja šis vērotājs mainītu izskatu un kādu laiku ceļotu kopā ar šo pulku, viņam kļūtu skaidrākas to izjūtas un vēlmes un viņš redzētu daļu no tā, ko redzēja ceļotāji, raugoties apkārtējā pasaulē. Viņš izjustu, ko nozīmē, kad vējš piepeši maina virzienu un vērš elpu pret kalna austrumu sānu un kad jauns saltuma vilnis gaisā liek skaudri drebināties pat zem siltajiem briežu kažokiem. Viņš uzzinātu, ka debesis var reizēm būt tāda smaguma pilnas, ka teju teju, šķiet, saspiedīs kalnu virsotnes plakanas ar sevī sabriedušā ledus svaru.

Tāpat kā brieži, viņš uzzinātu, ka visapkārt draud bries­mas. Jo tad, kad debesis beidzot noskaidrojās, nebeidzamo mērcētāju lietu, kas rudenī un ziemā pārvērš Augsto Zemi purvā, saltajā gaisā nomainīja sniegpārslas, ātri pārklāda­mas zemei biezu kārtu, un brieži drīz kļuva par tumšiem plankumiem lielā, baltā apkārtnē. Varbūt tad viņš vēlētos, kaut ceļojums būtu galā un varētu gulēt siltā gultā, klau­soties, kā stāstnieks, uguns atblāzmā izskatīdamies liels un draudīgs, stāsta viņam par pasauli.

Tā viņi gāja un gāja, līdz mitējās snigt un kāds rīts viņus sastapa kāpjam lejup no kalna ielejā, kuras aprises bija pazudušas zem visaptverošā baltuma. Tā stiepās viņu priekšā gara un vienmuļa kā nopūta, līdz saplūda ar jaunu kalnu, kas pacēlās augstāk par visu augsto apkārtni. Tā virsotne un sāni slēpās zem smagas sniega kārtas, un augstu virs tā plosījās vējš.

Lūkodamies augšup, brieži nodrebēja.

-    Lielais Kalns! bijīgi nočukstēja Teins.

Viņi pavadīja dienu kalna pakājē, prātodami, ko darīt tālāk, un pūlēdamies atkārpīt cieto kārtu virs zemes, lai sameklētu zem tās kādu trūcīgu ēdamo. Ikviena sirds te, Lielā Kalna ēnā, bija savādas bijības un drūmu priekšno­jautu pilna, jo viņi bija nonākuši pie pašas Hernes mītu valstības sliekšņa.

Rannohs bija pagājies savrup un mēģināja skrubināt sausu vilkābeles zaru, kad piepeši izdzirdēja kādu troksni. Uzmanīgi nopētījis krūmus, briedis pamanīja, ka viņu cieši vēro kāda seja lielas, tramīgas acis uz brūna plankuma fona. Nākamajā mirklī seja pazuda.

-    Kas tur ir? Rannohs iesaucās.

Nočabēja zari, un klajumā iznāca briedis. Tik mazu briedi Rannohs nekad nebija redzējis, kaut ari dzīvniekam bija krāšņs un kupls ziemas kažoks un rupjie, pelēkie sari slējās uz visām pusēm. Tas bija jauns bullis, taču uz galvas tam bija tikai viens mazs rags ar taisnu, asu smaili. Rannohs saprata, ka briedim ir ragu mešanas laiks.

-     Sveiks! Rannohs teica, jo nejuta ne mazāko baiļu, redzot šo Klovaru.

Briedis satrūcies paskatījās uz viņu un sāka trīcēt.

-    Nebaidies! Rannohs teica. Es tev neko ļaunu neda­rīšu. Mani sauc Rannohs. Es esmu staltbriedis. Un kas esi tu?

Briedis joprojām izskatījās pārbiedēts un neko neatbil­dēja.

-    Nu, nomierinies! Viss taču ir kārtībā! Kā tevi sauc?

-    Tiks, briedis beidzot atbildēja sīkā, augstā balstiņā.

-     Prieks iepazīties, Tīk, Rannohs teica. Kādas sugas briedis tu esi?

-    Es esmu stirnu buks, Tiks atčiepstēja. Dzīvoju bla­kus ielejā.

-    Cik jūsējo tur ir? Rannohs jautāja.

Par stirnu paradumiem viņš šo to bija uzzinājis no Bra­kenas, būdams vēl mazulis, taču nekad nebija ar šiem dzīv­niekiem ticies.

-    Apmēram simts, Tīks atbildēja.

-         Simts? Rannohs pārsteigts iesaucās. Stirnas ir dzīv­nieki, kas mīl savrupību un reti dzīvo lielākos baros.

-Jā, kopā ar mātītēm un Izlūkotājiem.

-    Ar Izlūkotājiem?

Tagad Rannoha pārsteigums bija vēl lielāks.

-Jā, Tīks atbildēja. Ari es esmu Izlūkotājs. Ceru kād­reiz kļūt par kapteini.

Tagad Rannoha izbrīns bija sevišķi liels. Savādi likās sais­tīt šo mazo un acīmredzami biklo radījumu ar priekšstatu par Izlūkotāju un aptvert, ka viņu bars dzīvo Lielā Kalna pakājē.

-          Nebiju domājis, ka stirnas ir bara dzīvnieki, viņš teica.

-         Nē, parasti nav, Tīks diezgan bēdīgi atbildēja. Bet tagad mēs esam sākuši dzīvot baros, lai varētu cits citu aizsargāt. Kopš parādījās viņš.

-    Viņš?

-         Sgorrs. Es tevi noturēju par vienu no sgorriešiem. Tāpēc biju tik piesardzīgs.

-   Tātad sgorrieši jau ir bijuši šeit? Rannohs nočukstēja.

-          Ek, jā! Viņi klīst visur. Krustām un šķērsām pa visu Lielo gravu.

-    Bet kāpēc stirnām vajadzētu baidīties no sgorriešiem?

-         Kāpēc? Tāpēc, ka Sgorrs ir izdevis pavēli. Visiem Herlām jāapliecina viņam gods un padevība.