Ugunsnesējs

Mājokļi bija izkaisīti netālu cits no cita ielejas malā. Par nelaimi, vietā, kur apmetni norobežoja ielejas siena, klints veidoja izcilni un aiz tā slējās pilnīgi stāvus augšup. Pa labo pusi to apiet nebija iespējams. Villova gaidīja, ka Rannohs vedīs viņus pa otru, tālāko ielejas piekalni. Tomēr Rannohs neko tamlīdzīgu nedarīja. Gandrīz nepalēninādams soli un neskatīdamies atpakaļ, viņš veda pulciņu lejā no piekalnes tieši uz apmetnes pusi.

Kad dzīvniekiem nāsīs iesitās svešādā cilvēku mājokļu smaka, pulkā nebija neviena, kurš nevēlētos apsviesties apkārt un auļot atpakaļ. To izjuta visi. Bailes ieskāva viņus kā bieza migla. Tomēr brieži atcerējās, ko sacījis Rannohs, un centās apspiest šīs izjūtas, un Rannoha neparastais miers, ar kādu viņš soļoja visiem priekšgalā, palīdzēja pārē­jiem atgūt pašpaļāvību.

Apmetne bija diezgan liela, un mitekļu druknās akmens sienas sedza zemi velēnu jumti. Dziestošās ogles atklātajās ugunskuru vietās sprikstēja un sīca, padodamās lietus pār­spēkam, bet dūmu grīstes virs jumtiem gandrīz nekur ne­bija redzamas, un vienīgās skaņas, ko brieži spēja saklausīt, bija debesu raidītā dārdoņa. Centrālajam mājokļu pudurim cauri vijās taka, kas tālāk veda kalnup, un, kaut gan tā bija gandrīz pārvērtusies dubļu upē, Rannohs devās pa to uz priekšu. Zemu nokāruši galvas, brieži brida pa taku aiz viņa, gandrīz neuzdrīkstēdamies elpot. Tā, lietum nerim­tīgi gāžot, Herlu rinda aizgāja līdz pašai apmetnes vidienei.

Brakena, iedama rindas vidū, laiku pa laikam meta atpa­kaļ satrauktus skatienus Villovai, kas soļoja viņai aiz mugu­ras. Kaut gan Villova pati bija pārbijusies, viņa ikreiz mierīgi pamāja briežumātei ar galvu un bez skaņas turpināja ceļu. Kaut kur žēlabaini iezviedzās zirgs, atskanēja tālīns suņa rējiens, bet Rannohs ne reizes nemetās skriešus un nepa­ātrināja gaitu. Beidzot mājas palika aiz muguras un sakrauto laukakmeņu kaudzes vairs nebija redzamas.

Tikai tad Rannohs spēji atmeta ragus un skriešus joņoja augšup pa ielejas piekalni. Pārējie tūlīt darīja to pašu, un drīz viss briežu pulciņš pilnos auļos traucās projām no cilvēku apmetnes.

-     Rannoh, tu izvedi mūs cauri! Villova sajūsmināta iesaucās.

Viņai par pārsteigumu, Rannohs neko neatbildēja. Viņš tikai soļoja taisni uz priekšu pa piemirkušo zāli. Tā viņš gāja ļoti ilgi un, kad beidzot apstājās, joprojām neko nesa­cīja, tikai nelaimīgu izteiksmi skatījās apkārt. Tad viņš uz­skrēja pa kalna malu līdz vietai, kur klints izcilnis veidoja kaut ko līdzīgu atklātai alai. Tur Rannohs beidzot apstājās, un pārējie apmierināti viņam piebiedrojās, priecādamies, ka nu var patverties no slapjuma.

Sākās satrauktas sarunas, un Bankfuts alas dziļumā atrada lapas, ko pagurušie brieži ar labpatiku notiesāja. Viņu atvieglojums bija neizmērojams. Vienīgi Rannohs turē­jās savrup, neko neēda un nerunāja, bet visu laiku stāvēja alas priekšā, skatīdamies atpakaļ pāri gravai. Villova klusi piegāja viņam klāt.

-    Rannoh, viņa maigi teica, Rannoh, kas tev kait? Kas noticis?

Briedis joprojām neatbildēja.

-     Rannoh, lūdzu, saki kaut ko! Villova iesaucās. Tu mani biedē.

Tad Rannohs satrūkās un izrāvās no dziļajām domām.

-    Villova? briedis jautāja, un viņa skatiens kļuva skaid­rāks. Vai tā esi tu?

-Jā. Kas noticis, Rannoh? Vai es kaut kā varu palīdzēt?

-    Laikam gan ne, Rannohs atbildēja. Vienkārši nelāga sajūta. Nevaru tikt no tās vaļā. Man bail, Villova.

-     Mums visiem bija bail, Rannoh, bet tas ir jau garām. Tu mūs izvedi cauri! Zini, Rannoh, tu ļoti pareizi teici, ka jācīnās ar savām sajūtām un visiem spēkiem kaut kas jā­domā. Ari man bija tāds bridis, kad…

-     Nē, Villova, man joprojām ir bail. Sajūta nav zudusi. Tai ir kāds sakars ar šo vietu.

-    Protams, šī ir savāda vieta, bet es laikam tomēr nesa­protu. Man ļoti žēl.

-     Arī es pats īsti nesaprotu. Kad mēs nonācām cilvēku tuvumā, man pirmajā brīdī likās, ka jāšķērso ieleja, lai ap­mestu viņiem līkumu. Bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es nezinu, kas tas bija par spēku. Man šķiet, mani vilka tuvāk pie viņiem. Man gribējās vairāk uzzināt par viņiem. Saprast, vai viņi… Rannohs apklusa. Lai nu kā, gājiens caur viņu akmeņiem bija pareizs. Bet, ejot tālāk, mani pār­ņēma kaut kas savāds. Kaut kas jauns.

-    Kas īsti, Rannoh?

-    Es uzmanīgi klausījos, vai nedzirdēšu kādu skaņu, kas brīdinātu un liktu bēgt. Un pēkšņi man likās, ka dzirdu visapkārt elpojam cilvēkus. Tad es sapratu, ka viņi aizmi­guši guļ savu akmeņu vidū. Bet, kad es vēl vairāk sasprin­dzināju uzmanību, redzēju, ka apkārt kļuvis gaišs un lietus vairs nelīst. Taka bija sausa, un, kad pacēlu galvu, man pretī uz ieleju vēlās miglas mākonis. Bet saproti, Villova, -