Ugunsnesējs

Rannohs pēkšņi sāka nevaldāmi drebēt, un viņa balsī ska­nēja sāpes, tā bija asins migla. Visa ieleja pēkšņi kļuva sarkana, un, mākonim veļoties lejā, es sajutu briesmīgas sāpes. Tās kaut kā neizprotami saistījās ar tuvumā guloša­jiem cilvēkiem. Bet tur bija vēl kas. Kaut kādas jūtas, ko es īsti nespēju saprast. Itin kā dusmas. Tad pēkšņi man ausīs atskanēja kliedzieni un gaisu visapkārt pildīja nāves smaka. Es pacēlu galvu un redzēju, ka esam aizgājuši līdz akmeņu mājokļu malai, un tad metos skriešus. Bet sarkanā migla joprojām neizklīda.

-    Cik briesmīgi, Rannoh! Villova nočukstēja. Varbūt te kādreiz noticis kaut kas ļauns.

Herlas, tāpat kā cilvēki, tic, ka zināmas vietas mēdz vajāt pagātnes rēgi.

Bridi Rannohs domīgi klusēja.

-     Nezinu. Pašlaik es redzu mazliet skaidrāk, bet man kādu laiku ir jāpadomā. Vienam, ja tev nekas nav pretī.

Villova pamāja ar galvu un atstāja Rannohu vienu. Iegā­jusi alas dibenā, viņa apgūlās līdzās pārējiem, kas nepavisam nevēlējās turpināt ceļu lietū un priecājās, ka atraduši ērtu patvērumu. Dadzis klusēdams košļāja zāles vīkšķi, bet Bankfuts un Teins taujāja Villovai, kas noticis ar viņu draugu. Villova tikai papurināja galvu un ieteica neraizēties. Pēc kāda laika viņa aizvēra acis un, klausīdamās, kā lietus straumes ārpusē sitas pret akmeņiem, iegrima snaudā. Kad brieži pamodās, lietus bija mitējies un ausa gaisma. Ran­nohs joprojām stāvēja alas priekšā.

Redzēdama, ka arī pārējie brieži ir sakustējušies, Villova piecēlās un piegāja pie Rannoha. Kādu bridi viņa neko ne­teica, tikai kopā ar Rannohu vēroja austošo ritu. Plašā grava tagad slēpās biezā miglā, kas ietina visu tās gultni un pie­šķīra tai dīvaini mierīgu izskatu.

-    Man nekas nekait, Rannohs klusi nomurmināja.

-    Es domāju, ka laiks doties ceļā, Villova laipni teica.

Rannohs pamāja ar galvu, taču Villova redzēja, ka viņš nav spējīgs pārējos vadīt. Atgriezusies alā, viņa kaut ko iečukstēja ausi Bankfutam. Bankfuts tūlīt saprata.

-     K-k-kustamies, visi! viņš mundri iesaucās. Mums laiks iet t-t-tālāk. Un, ja jums nav iebildumu, šoreiz v-v-vadīšu es.

-    Tu vadīsi? Dadzis nicīgi nosprauslojās. Viņš bija ga­tavs sākt strīdu, taču Villovas skatiens un neuzkrītošs mājiens uz Rannoha pusi viņu apklusināja.

Tā nu Bankfuts izveda pulciņu no alas, un visi devās tālāk rīta miglā. Kļuva arvien gaišāks, un apkārt atkal iezī­mējās stāvo, aso akmeņu apveidi. Drīz Bankfuts, Teins, Da­dzis un Pepa skrēja pa priekšu, bet Rannohs un Villova kopā ar Brakenu turējās aizmugurē. Rannohs iedams visu laiku meta skatienus atpakaļ miglā.

Tā viņi nosoļoja visu rīta cēlienu. Migla izklīda, un grava atklājās visā savā skarbajā varenībā. Agri pēcpusdienā brieži redzēja, ka gandrīz sasnieguši tās galu, tāpēc pārgāja pāri uz ziemeļu nogāzi un sāka kāpt augšup. Šī ielejas mala ne­bija tik stāva kā pārējās, tomēr ari te kāpiens bija grūts, un pēc ilgākiem pūliņiem brieži apstājās augstu virs lielās gravas.

Tur Rannohs ilgi stāvēja, lūkodamies lejup uz milzīgo akmens un zāles iedobumu. Villova un Brakena stāvēja viņam blakus, taču Villova nepārtrauca viņa domas, līdz briedis ierunājās pirmais.

-    Villova, viņš klusi sacīja, tagad laikam es saprotu. Zinu, kāpēc nevarēju saprast, kas tās par briesmām. Tāpēc, ka tām nebija nekāda sakara ar mums. Nekā kopīga ar Her­lām. Tikai ar viņiem. Tas ir, ar cilvēkiem.

-    Ko tu redzēji? Villova jautāja.

-    Nāvi, Rannohs klusi atbildēja. Nāvi, sāpes un no­devību.

Viņš paskatījās uz Villovu.

-    Bet viss ir labi. Tas ir ļoti, ļoti tālu.

-    Tātad sarkanā migla un tava vīzija… Villova nočuk­stēja. Vai tas nozīmē, ka šeit pirms daudziem gadiem ir kaut kas noticis?

Rannohs ilgi klusēja un lūkojās lejup uz cilvēku apmetni.

-    Nē, Villova, beidzot viņš klusi atbildēja. Tas, ko es redzēju…

Viņš nenovērsa no ielejas ciešo, saspringto skatienu, un viņa acis itin kā aizplīvurojās.

-    Tam, ko es redzēju, tam vēl ir jānotiek.

Ielejā, kuru cilvēki sauc par Raudu ieleju un kurā reiz melna nodevības vēsts un baisa slepkavošana liks noasiņot skotu zemes sirdij, vieglajā vējiņā, šķiet, nepakustējās ne­viens zāles stiebrs.

Tad Rannohs atmeta ragus un pagriezās, lai dotos tālāk. Villova un Brakena viņam sekoja, un visi izgāja no baisās ielejas.

Pagriezušies atkal uz ziemeļiem, brieži aptvēra, ka ziema kļūst arvien skarbāka un viņiem tā būs jāsastop vaigu vaigā, jo ar katru nākamo sauli laiks kļuva arvien aukstāks. Bija pagājušas apmēram septiņas saules pēc aiziešanas no baisās gravas, kad viņi, no rīta pamodušies, redzēja, ka pelēkos kažokus pārklājusi balta, pulverim līdzīga sniega kārtiņa.