Ugunsnesējs

Jo augstāk viņi kāpa, jo aukstums pieņēmās un vējš, dienai virzoties pret vakaru, kļuva arvien negantāks. Kad brieži pagriezās uz austrumiem pretī vējam, viņi jutās kā smalki zariņi, ko brāzma jebkurā brīdī var pārlauzt uz pusēm. Turpretī, pagriezušies atpakaļ, viņi juta, ka vējš pārāk strauji dzen uz priekšu un uz slidenā pamata ir grūti noturēties kājās. Piedevām arvien straujāk sabiezēja krēsla. Tumsa ap viņiem nolaidās spēji, un, klausoties vēja žēlabai­najās gaudās un drudžaini domājot par Herni un par to, kas sagaidāms tur, augšā, neviens nespēja valdīt drebuļus. Nedrebēja varbūt vienīgi nabaga Brakena, kuras ievaino­jums kājā bija pasliktinājies un kura bija tā pārguruši, ka nespēja domāt vairs gandrīz neko.

Pepa, kas gāja viņai vistuvāk, piepeši iesaucās:

-    Brakena, Brakena, tu klīsti nost no ceļa!

Briežumāte bija sākusi streipuļot pa slīpumu lejup.

-     Ko? viņa miegaini nomurmināja. Piedošanu, man tik ļoti gribas gulēt, ka es vairs nespēju turēties nomodā.

-    Tev jāpaliek nomodā, Brakena! Pepa iesaucās.

-    Es zinu. Bet tas ir briesmīgi grūti. Es visu laiku redzu, ka esmu pie ezera un apkārt ir vasara.

Sniegota brāzma svelpdama sagriezās Pepai ap galvu, un viņa nodrebinājās.

Pēc Brakenas vārdiem piepeši visus iztrūcināja izbiedēta brieža sauciens gājiena priekšgalā. Tas bija Rannohs. Kad pārējie viņu panāca, briedis ar kāju neganti spārdīja ledu.

-    Kas noticis? Pepa iesaucās.

Bankfuts skatījās uz draugu un satraukts kratīja galvu.

-   Dadzi, kas noticis? Pepa iesaucās vēlreiz, taču tagad viņa jau sāka saskatīt Rannoha izmisuma iemeslu: viņš bija apstājies stāvas kraujas malā.

-    Villova! Rannohs izdvesa.

Pepa paskatījās apkārt un ar šausmām ieraudzīja, ka māsa ir pazudusi. Vietā, kur zeme piepeši pārtapa bezdi­benī, sniegs bija iegrimis un tajā iezīmējās vaga. Aukstuma apdullināta, Villova bija slīdējusi un pārkritusi pāri malai.

-    Nē! Pepa izmisusi iesaucās.

Visi pastiepās uz priekšu un kā apstulbuši raudzījās pāri kraujas malai. Acu priekšā zibēja un virpuļoja sniegpārslas, un gandrīz nekas nebija saskatāms.

-   Villova! Rannohs elsoja. Villova, ko es esmu izda­rījis?

Viņi mēģināja kliegt un saukt, taču neko lejā nedzirdēja un neredzēja. Beidzot visi apklusa un palika stāvam, sastin­guši aukstumā un zaudējuma sāpēs. Vējš virs galvas kauca, it kā pat debesis jaustu, kādas bēdas un niknums plosās viņu sirdīs. Villovas vairs nebija. Tomēr viņi stāvēja nekus­tēdamies, līdz Brakenai sāpēs sāka aizmigloties skatiens. Pirmais atguvās Teins, un tas notika īstajā bridi.

-    Rannoh! viņš iesaucās. Rannoh, mums jāiet tālāk! Ja paliksim šeit, mēs visi iesim bojā. Paskaties uz Brakenu viņa tik tikko turas kājās!

Rannohs neko neatbildēja. Viņš joprojām bezcerīgā sa­stingumā raudzījās lejup pāri kraujas malai.

-             Rannoh! Rannoh, šis nav bridis, kad drīkst padoties! Ko par to būtu teikusi Villova?

Rannohs pacēla galvu un skumji palūkojās draugam acīs. Tad viņš nopietni pamāja ar galvu.

-     Jā, viņš nočukstēja, jā, tev taisnība, Tein. Mums jāiet tālāk. Klausieties, visi! Mums jākustas, citādi nosalsim. Sērot par Villovu varēsim vēlāk.

Dadzis pirmais sakustējās uz iešanu, bet, kad Rannohs dzīrās piebiedroties pārējiem, Teins viņu apturēja.

-    Brakena, viņš čukstus teica.

Brakena joprojām stāvēja un skatījās pāri bezdibeņa malai. Viss viņas augums drebēja kā drudzī.

-    Māt! Rannohs iesaucās, pūlēdamies pārkliegt vēju.

-    Māt, tev jānāk! Brakena neatbildēja.

-    Māt, lūdzu! Mēs neko citu nevaram darīt.

-    Kas noticis? iesaucās Teins.

-    Viņa nekustas, Rannohs izmisis atbildēja.

-    Brakena! Brakena, vai tu mani dzirdi? jautāja Teins.

-    Tas esmu es, Teins!

Rannohs saudzīgi pabikstīja ar purnu Brakenai sānus. Kustība mazliet pavirzīja govi sāņus, taču viņa šķita neko neredzam un nedzirdam. Rannohs piebikstīja vēl un vēl­reiz, arvien stiprāk, bet tas neatstāja uz Brakenu nekādu iespaidu.

-    Māt! Rannohs lūdzās, nesaprazdams, ko iesākt. Ja tu…

Bet tajā brīdī Brakena mazliet pagrieza galvu.

-    Klusu! viņa pēkšņi teica. Paklausies!

Abi jaunie brieži satrūkušies sasprindzināja dzirdi, taču ausīs skanēja vienīgi nakts vēja gaudas.

-    Nekā nav, Rannohs skumji teica.

-    Tikai vējš, piebilda Teins.

-   Nē. Pagaidi! Rannohs pēkšņi iesaucās. Kas tas bija?

Uz bridi vējš atkal bija pierimis, un Teinam ieklausoties

šķita, ka no tālienes atskan tik tikko dzirdama balss.

Tagad brieži galēji sasprindzināja visas maņas un viņiem piebiedrojās Pepa. Kādu laiku viņu cerības cīnījās ar vēju un tad atkal pagaisa, jo balss, ko viņi šķita dzirdējuši, atkal pazuda brāzmu niknajās gaudās. Tad pēkšņi vējš pieklusa pavisam un brieži vairs nešaubījās. No lejas skanēja sau­ciens. 1a bija briežu teles balss, kas sauca Rannoha vārdu.

-    Villova! Rannohs iekliedzās.

-    Rannoh! Rannoh, vai tas esi tu? sauciens atkārtojās.

-    Villova! Kur tu esi? Mēs tevi neredzam!

-   Es laikam esmu zem jums. Bet ari es jūs nevaru redzēt!

-    Vai tu esi ievainota? Rannohs iesaucās.