Pēdējais orks

Ejot pa netīrajām ieliņām, kur vēl valdīja krēsla, kaut arī saule jau bija pacēlusies augstu, māte sāka stāstīt kādu stāstu, pareizāk, savu stāstu — vienīgo, ko viņa prata, stāstu par princesi, kura dārzā atrod krupēnu un pateicībā, ka šis radījums viņu paglābis no skumjās un pelēkās pēc­pusdienas garlaicības, to noskūpsta, bet nākamajā mirklī krupis pārvēršas par princi. Tēvs savukārt zināja citu stāstu, kuni kā mierinājumu stāstīja Rankstrailam tajās vasaras naktīs, kad negaiss tricināja viņu mājiņu kā putna ligzdu zarā, — tas bija stāsts par vilku un kazu, kuri negaisa laikā attopas zem viena jumta, tumsā viens otru notur par savu līdzinieku un tā laimīgi sagaida rītausmu. Rankstrails šādus stāstus ienīda. Citiem tie bija kā tīra svētība, kā brīnišķīga dāvana. Tas, kurš prata stāstu, varēja uzskatīt, ka viņam pieder rets un vērtīgs dārgums. Pat Arējā lokā, kur neviens nevienam neko no laba prāta nedeva, stāstnieki tika apveltīti ar gabalu maizes un kādu sīpolu. Dažas reizes arī Rankstraila tēvam un mātei bija izdevies šo to nopelnīt ar saviem stāstiem, bet nu jau tie bija visiem zināmi un pārdot tos nevienam vairs nevarēja.

Patiesībā stāsti bija muļķīgi, un muļķība Rankstrailu tracināja. Viskaitinošākais bija stāsts par princesi. Krupji nemēdz mnāt un nepārvēr­šas par prinčiem, un tikai pēdējais stulbenis, kurš nebaidītos dabūt kārpainu seju, iedomātos tādu skūpstīt. Arī doma par iespējamiem šī pāra pēcnācējiem bija mulsinoša. Vismokošākā un garlaicīgākā stāsta daļa bija tā, kurā tika aprakstīts princeses tērps ar visiem izšuvumiem, lai gan arī viņas un krupja dialogs, kurā visas frāzes beidzās ar atskaņām, bija vairāk nekā nogurdinošs. Tāpat tēva stāsts Rankstrailu nesajūsmi­nāja, un viņš arī nesaprata, kāpēc īsti būtu vajadzīgs kāds mierinājums, jo no tumsas un negaisa nekad nebija baidījies. Katrā ziņā arī tēva stāstā no loģikas nebija ne vēsts. Tumsā kazai un vilkam taču būtu vienam otru jāpazīst pēc smakas. Rankstrails pat piķa melnā tumsā vienmēr prata precīzi noteikt, kur atrodas tēvs, māte, Melnīte vai jebkura cita būtne, kas bija lielāka par pelēnu. Turklāt šī neloģiskā stāsta klausītājiem tika liegts prieks piedzīvot brīdi, kad kaza kļūst par vilka mielastu, — likās, abiem izbadušajiem stāsta varoņiem netiek veltīts vienādi daudz izprat­nes un līdzjūtības, jo ne jau abi varēja remdēt badu ar pļavas zāli. Vilks stāsta beigās palika tukšu vēderu, un izsalkums taču ir ciešanu paveids.

Princeses liktenis Rankstrailam bija gluži vienaldzīgs, taču viņu aiz­kustināja tas, cik laimīga stāstot bija mamma. Viņš aizgrābts klausījās un, kad māte jautāja, vai viņš šo bezjēdzīgo vārstījumu grib dzirdēt vēl­reiz, Rankstrails varonīgi pamāja.

Kad abi pārnāca mājās, tēvs strādāja durvju priekšā: viņš patlaban paresnu celmu pārveidoja par dēļiem, kam būs lemts pārvērsties par dur­vīm vai varbūt par solu, un par šo darbu tēvam varbūt samaksās, un tad būs īsti svētki — viņiem dienu vai varbūt pat divas vakariņās būs putra ar desiņām. Muti Rankstrails līdz šim vienmēr bija turējis ciet, taču ausis gan ne, un viņš jau bija sapratis, ka galdnieka un kokgriezēja amats nav piemērots, lai uzturētu ģimeni, kam nav citu ienākumu. Rankstraila tēvs bija ļoti labs meistars. Viņu dzimtais ciems pie Zināmo zemju robežām bija īsts mākslas darbs: kokgriezumi rotāja it visu — mājas, durvis un pat stabi, kas balstīja veļasauklas, bija viens vienīgs ziedu, lapu, augļu, vienradžu un grifu jūklis, kur reālistiski tēli pakāpeniski pārvērtās stili­zētos veidolos un neatšifrējamos rakstos.

Ja Vidējā loka amatniekiem un bodniekiem kas bija vajadzīgs, viņi Rankstraila tēvam maksāja nekrāpjoties un nevilcinoties, taču viņu pasūtījumi nebija nekādi nopietnie: kāds darba galds bez kokgriezumiem vai jaunas kājas salūzušai letei. Labākie darbi tapa augstmaņiem, taču Citadelē saņemt samaksu par padarīto bija gandrīz neiespējami. Dažu se­nāko ģimeņu augstprātība bija tik neizmērojama, ka tās no visas tiesas uzskatīja, ka Ārējā loka iemītnieks var justies laimīgs un pagodināts par iespēju strādāt viņu labā, tāpēc nekāda papildu maksa nemaz nav vaja­dzīga. Par īstu brīnumu mēdza uzskatīt tos retos gadījumus, kad vīram no Ārējā loka izdevās kļūt par amatnieku, un Rankstraila tēvam tas bija pa spēkam, jo viņš meistarīgi prata iedzīvināt kokā rakstus, zīmējumus un sapņus.

No vienas puses bija taisnība, ka ne jau visi juta pienākumu maksāt tēvam par padarīto darbu, bet no otras puses taisnība bija arī tā, ka daži šādu pienākumu tomēr juta. No vienas puses, pilsēta viņus nemīlēja un nekad tā arī nebija pieņēmusi par saviem pilsoņiem, bet, no otras puses, viņus projām nedzina. Te viņus pacieta — starp peļķēm un zem odu mā­koņiem, turpretī pārējā pasaule par viņiem un viņu grūto likteni negri­bēja ne dzirdēt.

Ziņu par Rankstraila piepešo daiļrunīgumu tēvs uzņēma ar pienācīgu aizkustinājumu. Viņa seju apdegumu rētas nebija izkropļojušas, tāpēc viņa smiekli un prieks bija simetriski un skaļi. Viņš apskāva Rankstrailu, ilgi tā turēja un atkārtoja: