Pēdējais orks

Pēdējos vārdus mamma izrunāja tik strauji un tik samocīti jautri, ka pat Rankstrails noprata, ka tas ir mēģinājums pagriezt valodu uz citu pusi. Viņš bija domājis, ka mamma būs lepna, uzzinājusi, ka viņas dēls grib cīnīties, viņu aizstāvēt un, ja vajadzīgs, arī mirt, taču tā nenotika. Viņš gribēja, lai mamma ar viņu lepojas. Viņš bija ar mieru iet cauri vējiem un ugunīm, lai tā būtu, lai mammas skatiens no jauna starotu. Un viņš atkal ierunājās, priecādamies, ka zina atbildi.

—   G-g-ga sīgs, — viņš mēģināja skaidrot. — S-skaists, — viņš pie­bilda. Un prātoja, ar kādām skaņām varētu izteikt gaismu, kas plūst cauri neizsakāmi gardai, brūngani zeltainai vielai, bet no neziņas viņu atbrī­voja uz kāda rotkaļa letes izliktās krelles, kas bija savērtas no prāviem dzintara gabaliem. — T-tāds, — viņš teica, rādot uz dzintaru.

Un atkal viņa vārdi nodarīja īstu postu gluži kā ūdenspārdevēja spaiņi, kas bez ļauna nolūka sāpīgi dauzīja garāmgājējus.

No jauna mātes acīs izdzisa viss prieks.

—   Kā tu to zini? — viņa jautāja pavisam klusu. — Kā tu zini, kas ir podiņā? Tu medu nekad neesi redzējis. Mums medus nekad nav bijis.

Jautājums Rankstrailu apstulbināja. Steidzami vajadzēja aizgainīt skum­jas, kas no jauna bija parādījušās mammas skatienā, un viņš izmisīgi mek­lēja, ko teikt. Kā gan vispār cilvēki kaut ko zina? Un kā podiņa saturu zināja viņš? Viņš to zināja, un viss. Tāpat kā zināja, ka viņš ir Rankstrails un mamma ir mamma. Zināmo vienkārši zina. Te nekādu izskaidrojumu nemaz nebija. Un viņš atkal nenoteikti pamāja.

—   Tu zini to, kas vēl nav noticis? Tu zini jau iepriekš?

Šie bija pavisam bezjēdzīgi jautājumi. Zēns izmisis sakļāva rokas cie­šāk ap medus podiņu un visiem spēkiem pūlējās izdomāt kaut ko, kas varbūt tomēr spētu atsaukt atpakaļ mammas smaidu, — un mēģināja saprast, kur atkal pieļāvis kļūdu, kāpēc prieks ir aizlidojis projām līdzīgi kā notverts taurenis, kas aizlido, tikko plaukstas paveras.

— Ja tu iepriekš zini to, kas notiks, — māte noteica vēl klusāk, gandrīz čukstus, — tu to nevienam nedrīksti teikt. Saprati?

Rankstrailam patika, ka mamma čukst, — čuksti atjaunoja abu īpašo sapratni un vienotību, ko viņa vārdi neizskaidrojamā kārtā bija sagrā­vuši. Kaut ari no mammas teiktā Rankstrails nekā nebija sapratis, viņš nopietni pamāja, stingri apņēmies turpmāk, cik vien iespējams, turēt muti ciet neatkarīgi no sarunas tēmas.

Māte viņu atkal apskāva, un Rankstraila sirdēsti par izpostīto smaidu pierima. „

Viņi izgāja caur otrā aizsargmūru gredzena vārtiem un nonāca Arējā lokā.

Ārējais loks, kas atradās starp otro un trešo aizsargmūru gredzenu, bija pilsētas jaunākā, nožēlojamākā un visblīvāk apdzīvotā daļa. Starp augstajām sienām mūždien valdīja ēna, un tikai vasarā pašā dienvidū saulei izdevās iespīdēt un uz dažām stundām padzīt tumsu un mitrumu, kas te neuzvarami valdīja visu pārējo laiku. Ārējā loka ziemeļos spēcīgs avots baroja akmenī kaltu strūklaku, kura bija veidota kā grifa galva un pie kuras visi nāca pasmelt ūdeni, savukārt no strūklakas baseiniņa ūdens plūda tālāk un pildīja veļasmazgātavu lielās akmens tvertnes un neskai­tāmas nekad neizžūstošas peļķes. Aizsargmūru iekšējās sienas neklāja marmora plāksnes, un tās bija noaugušas garām ķērpju bārdām, kas stie­pās teju līdz mazo mājeļu jumtiem, — šie būceņi pie pašiem bastioniem bija sadīguši gluži kā sēnes un deva patvērumu visiem nelaimju pie­meklētajiem, kuri no plašās ārpasaules bija saradušies Varilā, glābiņu meklēdami. Te mitinājās bēgļi no austrumu novadiem, no Piemales, kas atradās uz pašas Zināmo zemju robežas, — tie dzimtās vietas bija pame­tuši orku sirojumu dēļ; te bija apmetušies arī gaišmatainie ziemeļu milži, kurus no kalniem bija padzinuši vilki un aukstums; tāpat pajumti šeit bija atradušas klejotāju ciltis, kas bija ieradušās pāri stepēm, nākdamas no Nezināmo zemju viņas puses.