Pēdējais orks

Rankstrails par to nekad nebija domājis. Tas bija grūts jautājums. Par atbildi viņš tikai nenoteikti pamāja. Patiešām, tagad labi apdomājies, viņš secināja, ka no tiesas prot runāt un visā visumā nemaz ar' ne tik slikti. Runāšana prasīja piepūli. Viņš vienmēr bija uzskatījis par labāku no tās izvairīties. Tēvs un māte, būdami pārliecināti, ka viņš runāt ne­maz nespēj, allaž bija vērsušies pie viņa tā, lai atbildot viņš varētu vien­kārši pamāt vai papurināt galvu un turpināt ciest klusu.

—    Nav taisnība, ka tu neproti runāt. Nav taisnība, ka tu esi… ka tu… Tu esi tāds pats kā citi bērni… Tu esi tāds kā citi… Mans puisītis… Mans un tava tēva puisītis… Iesim ātrāk pie viņa un pateiksim, ka tu proti runāt… ka tu esi tāds kā pārējie… ka tu esi tāds kā visi…

Mamma bija laimīga. Viņa staroja. Viņas acis staroja. Staroja viņas smaids. Viņas lūpas pastiepās uz abām pusēm, un tas izskatījās tik skaisti, kaut arī vienā pusē smaidu mazliet sašķobīja apdeguma cietā un sarkanā rēta. Mamma bija tik skaista, kad smaidīja. Rankstrails būtu gribējis, lai viņa smaida vienmēr.

Viņi devās tālāk, priecīgo jaunumu vienoti, un gāja cauri Vidējam lokam, kas atradās starp pirmo un otro aizsargmūru gredzenu. Te strā­dāja bārddziņi, zeltkaļi un kalēji, kuru darbnīcās tapušo zobenu asums un bruņu Cietība bija izslavēta līdz pat Zināmo zemju tālākajām robežām. Šaurās ielas, ko no abām pusēm noēnoja augstas namu sienas, vienmēr sildīja kalēju ugunis, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc te pulcējās visa novada ubagi: viņi tupēja uz bruģa starp zeltā un sud­rabā inkrustētajām bruņām, ko ieroču meistari bija izstādījuši apskatei, un šķita, ka te nometni ierīkojuši un kaulus silda divi karaspēki — ubagu karapūlis un varoņu armija.

—   S-s-skaisti! — teica Rankstrails, ar pirkstu rādot uz sarindotajiem asmeņiem.

Viņu apbūra tas, kā paralēlās līnijas rotaļājas un mijas ar vairogu ap­ļiem, radot sarežģītu un īstenībai piederīgu ģeometrisku zīmējumu, kas saplūda ar citu — netveramu, bet tikpat brīnumainu rakstu, ko veidoja ēnas. Smailēm un asmeņiem piemita ledains skaistums — ledains un briesmīgs, taču vienlaikus nomierinošs: tur, kur asmeņi ir kārtīgi uzasi­nāti, neviens nevar nākt un darīt pāri ne mammām, ne vistām.

Māte viņa sajūsmai nepievienojās:

—    Man labāk patiktu, ja tev ar ieročiem nebūtu nekā kopīga. Arī vēlāk, kad būsi liels… Tas ir bīstami… — viņa klusi nočukstēja, klusi un neskanīgi, it kā viņai sāpētu kakls.

Rankstrails lūkojās uz zobeniem mežonīgā priekā: ja orki atkal nāks dedzināt Melnīti un darīt pāri viņa mammai, viņš tos visus apkaus. Visus. Visus līdz pēdīgam. Pat ja viņam pašam tāpēcjjūs jāmirst.

—     S-s-skaisti! Ja o'ki da'īs pā'i mammai un Melnītei, 'Ank'ails ņems z-z-zobenu un k-k-kausies. Nokaus o'kus. Visus o'kus. Nekas, ja a'ī 'Ank'ails b-b-beigās b-b-beigts.

R bija ļoti grūta skaņa, arī pie s, z, b un dažiem skaņu blīvējumiem mēle vēl ķērās, bet citādā ziņā jau veicās diezgan labi. Viņš prata runāt. Protams, tas bija nogurdinoši, tomēr bija viņam pa spēkam. Ja viņš jau agrāk būtu sapratis, ka ar runāšanu mammu var padarīt tik laimīgu, viņš būtu sakodis zobus un sācis runāt krietni agrāk.

Taču laikam gan tagad viņš kaut ko nebija pateicis pareizi, jo smaids pazuda no mammas lūpām un acīm. Vēlāk katru reizi — un tādu reižu bija daudz —, kad Rankstrails lādēja sevi par to, ka atkal pateicis ko tādu, ko labāk būtu bijis neteikt, viņš atcerējās šo rītu starp bruņām un ieročiem Vidējā lokā. Runāt tiešām bija grūti. Ne jau tikai tāpēc, ka va­jadzēja dabūt gatavas vajadzīgās skaņas. Bija vēl kas, ko reizēm bija tik grūti saprast. Spēja un iespēja netīšām nodarīt ļaunu, nodarīt sāpes. Diž­kundze teica taisnību, to Rankstrails jau bija aptvēris: nepieklājība ir tīra cietsirdība, tā ir tikpat sāpinoša kā dūres trieciens vai dunča dūriens. Kad virēja nicīgi bija izturējusies pret. viņa māti, viņš pats bija sajutis trulu sāpi līdzīgi kā tais reizēs, kad ziemā, paslīdot uz ledus un sargoties nomest zemē mammas veļasgrozu, viņš krita uz ceļgaliem, — un šo pašu sāpju izraisītas dusmas viņš bija saskatījis sejā arī tai mazajai sievietei, Rasai, kura, virtuves pavardā stāvēdama, laistīja cepešus ar saviem svied­riem. Bet tagad Rankstrails atklāja, ka vārdi var būt arī kā ūdensvīra soļi: šis vīrs staigāja pa Arējā loka šaurajām ieliņām, pārdodams citronus un tīru ūdeni, — spaiņi karājās plecos uzliktos nēšos un, lai arī cik žēlabaini to saimnieks atvainotos, sāpīgi trāpīja ikvienam, kurš nepratās pietie­kami veikli parauties malā. Arī negribot, arī tad, ja runātājs par visām varēm centās, lai tā nenotiktu, vārdi spēja nodarīt sāpes.

—    Līdz šejienei orki neatnāks, — nočukstēja mamma. — Te mēs esam drošībā. Tev nevajag ieročus. Varila ir neieņemama… Pilsētu sargā mūri… Vai tu zini, kas ir podiņā?