Pēdējais orks

— Manu puisīt… Manu puisīt… Mans mīļais dēliņ…

Rankstrails braši apliecināja savas jaunatklātās spējas. Nebūdams aizmirsis, kā, runājot ar māti, neviļus bija nodarījis īstu postu, jo ceļi, pa kuriem traukdamies vārdi pārvērtās par nāvējošām lamatām priekam, nekādi nebija izprotami, viņš tagad gluži vienkārši ar pirkstu norādīja uz dažādām lietām un nosauca tās vārdā.

I rvs arkai apsēdās, paņēma viņu klēpī un stāstīja vienīgo stāstu, kas Kauksitailam patika un nekad neapnika, — stāstu par viņu ierašanos Varila. Pilsēta, rīsa lauki, gārņi, kas, viņiem tuvojoties, paceļas spārnos: viss Rankstraila prātā atdzīvojās.

Viss tā rīta mirdzums un burvība bija saklausāmi tēva vārdos. Vis­pirms viņš stāstīja par daudzajiem ciemiem, no kurienes viņus padzina, citu pēc cita viņš nosauca miestus, kas nebija gribējuši viņus pieņemt. Tēvs aprakstīja tos pa vienam vien, un Rankstrails klausījās tik uzma­nīgi, it kā dzirdētu šo stāstu pirmoreiz, — kā pamiris klausījās vēstījumu par gaidām un vilšanos. Bet tad sekoja Varilas apraksts: tā bija spēcīga kā vanags un skaista kā pāvs, un pakalns, uz kura tā slējās, piepeši bija atklājies nācējiem visā savā diženumā un dailē — tas vienīgais pacēlās virs bezgalīga līdzenuma, kas nebeidzami stiepās uz visām debespusēm, izņemot ziemeļus, kur apvārsni iezīmēja Tumšo kalnu virsotnes. Šai stāsta vietā tēvs parasti ievilka elpu, uzsmaidīja Rankstrailam un turpināja stās­tīt par to, kā Varila, lepna un kundziska, ar saviem trīskāršajiem, ciklopiskajiem aizsargmūru gredzeniem izcēlās uz pakalna, kura nogāzes daļēji svītroja rīsa lauku terases, bet daļēji klāja apelsīnu birzis un olīvu dārzi, kas ziemeļu pusē sniedzās līdz miršu un akmeņozolu mežam, kur nesa­tricināmi rāmas un brangas ganījās baltas govis. It viss tika aprakstīts, ikviena detaļa atkārtota, ikkatra īpatnība uzsvērta vēl un vēlreiz. Rank­strailam pietiktu pacelt galvu, lai savām acīm ieraudzītu arkas un kontrforsus, taču viņam patika tos atklāt tēva balsī: viņam šķita, ka tādējādi savijas un pārklājas trejādi ģeometriski raksti — tie, kuri mūrēti no akmens, tie, kuri veidoti no ēnām, un tie, kuri darināti no vārdiem. Tēvs par arkām zināja daudz, jo vectēvs, arī kokgriezējs, viņam tās bija mā­cījis pazīt kā rotājumu elementus. Tēvs stāstīja par jūsmīgo izbrīnu, kas viņu pārņēmis, ieraugot pakalna virsotnē slejamies otrās rūnu dinasti­jas apaļās arkas, savukārt treju aizsargmūru sargtorņus savienoja smailloka arku virknes, kas raksturīgas trešajai dinastijai, — tās strēlniekiem un ziņnešiem ļautu strauji pārvietoties no viena bastionu loka uz citu gluži neiespējamajā un neticamajā gadījumā, ja Varilu aplenktu ienaid­nieki. Kamēr tēvs stāstīja, Rankstrails pavērsa skatienu augšup un vēroja arkas, kuras, vīnogulāju, efeju un ziedošu glicīniju apvītas, satikdamās un krustodamās dalīja gaismu un debesis sarežģītos rakstos, ko vietumis izraibināja lēnā vējā plandošo standartu zelts un baltums. No tāluma raugoties, — tēvs stāstīja — arkas un ziedošie vīteņaugi pārvērtās krā­sainos pusapļos, kas turpinājās cits citā līdzīgi kāda krāšņa milzu putna spalvām, kurš nosēdies uz mūriem gluži kā ligzdā. Taču stāsta vislabākā daļa — tā, no kuras Rankstraila sirds vienmēr sitās straujāk, kaut arī viņš to bija dzirdējis jau neskaitāmas reizes, — bija pats nobeigums: bai­les un neziņas pilnas gaidas, tēvs un māte drebošu sirdi tuvojas vārtiem, bruņoto sargu skatiens pievēršas viņiem, un tajā, par atvieglojumu un izbrīnu, redzama tikai vienaldzība un bezrūpība, kas vēsta, ka sargi viņus neapstādinās. Sargi viņus neapstādināja. Viņus nepadzina. Viņi bija glābti. Rankstrails laimīgi smējās un šoreiz stāsta beigas sveica, ne tikai kā parasti plaukšķinot rokas, bet arī daudzas reizes gluži kā skaitāmpantiņu atkārtojot vārdu skaisti, pareizāk, s-skaisti.

Tēva un mātes prieks bija neizmērojams. Tēvs sajūsmā Rankstrailam apsolīja rotaļlietu: kādu spēļmantu lai viņam uztaisot? Rankstrailam ne­vajadzēja ilgi domāt: iztēlē viņš atkal sevi redzēja bruņinieka tērpā, ar zobenu rokā un izglābto Melnīti pasistu padusē, — viņš sargāja Melnīti un reizē sargāja visas pasaules mātes un visas pasaules vistas no visas pasaules orkiem. No visiem orkiem.

— Z-zobenu! — viņš līksmi iesaucās. — S-s-skaistu z-zobenu!

Un tūdaļ savu izsaucienu nožēloja: prieks atkal noslīka gluži kā vinimā iekritusi muša — tas pēdējiem spēkiem ķepurojās, apmaldījies starp mātes cieši sakniebtajām lūpām un tēva raižpilno skatienu.

Otra nodaļa

Par laimi, bija medus.

Prieks atgriezās.

Viņi atvēra podiņu kā neiedomājami vērtīgu relikviju, un mamma Rankstrailam iedeva dnisciņu medus, uztecinot to uz plāceņa gabala kā ma­ģisku saldmes un gaismas stīgu, tikpat saldu un gaišu kā mammas smaids.