Pēdējais orks

Pat tolaik, kad orki bija gāzušies virsū kā šakāļi un siram Ardvinam bija vajadzējis tos sakaut un patriekt viņpus Zināmo zemju robežām, — pat tad Varila nebija piedzīvojusi nevienu aplenkumu, tāpēc tās ārējais aizsargmūru gredzens zināmā mērā bija atstāts novārtā un vispārējās vienaldzības dēļ pamazām sācis drupt un brukt. Tagad kareivji ar āvām soļoja pa mūriem, kas bija nolaisti tik tālu, ka starp to šķirbainajiem akmeņiem saknes dzina ne tikai kaperkrūmi, bet arī savvaļas ķirši un vīģukoki. Sienas augšdaļā, kam drusku saules tomēr piekļuva, bija iedzīti paresni baļķi un uz tiem izbūvētas dēļu terases, no kurām lejup stiepās redeļu un virvju kāpnes, — bet uz terasēm pacietīgi bija sanests meln­zemes slānis, kurā ierīkoti sakņudārzi. Spēcīgāku lietusgāžu vai krusas laikā zemes lavīnas gāzās pār mazo mājeļu jumtiem, uz kuriem pēc kāda laika pasāka augt ne vien sūnas un sēnes, bet arī papardes, — tā nu te bija redzams kas vidējs starp pilsētu, mežu un gaisa dārzu. Saulainās die­nās, pasargātas no vēja, augstu pie pašiem mūriem brieda kāpostgalvas, sarkanus sānus zibināja saldie pipari, melni gozējās baklažāni un turpat žaudējās visdažādāko krāsu un veidu veļa, un žūstošas veļas te bija daudz, jo liela daļa Arējā loka sieviešu strādāja par veļasmazgātājām.

Akmens arkas, kas savienoja ārējos un vidējos aizsargmūrus, nebija košu ziedu ieskautas kā Citadelē — te stīgoja resni vīnogulāji, vijās ka­zeņu un aveņu zari, no kuriem ogas jau pusgatavas veikli nolasīja gan Arējā loka bērni, gan sargkareivji.

Ārējais loks kā jau visas vietas, kur galvenokārt mitinās skrandaiņi un izbaduši plikadīdas, bija nemitīgs tirgus.

Ja neskaita ubaga amatu, Ārējā loka iemītniekiem oficiāli bija atļauts nodarboties tikai ar diviem — veļasmazgātāju un ēdienvārītāju — arodiem. Tas bija jaunpienācēju uzdevums: remdēt pilsētnieku izsalkumu, turēt tīras to drānas un mierināt dvēseles, dodot iespēju tās atvieglot ar ubagdāvanu sniegšanu. Pērkot jēlas ēdamlietas un pārdo­dot tās tālāk, pārvērstas ēdienos, varēja nopelnīt pietiekami, lai badu mirt nevajadzētu. Vairums Vidējā loka amatnieku ēda paši savās mā­jās — jo parasti to darbnīcas un mitekļi atradās zem viena jumta, taču pie meistaru galda nebija ļauts sēsties zeļļiem un palīgiem, kas lie­lākoties bija puiši no laukiem, tāpat izsalkums piemeklēja daudzos pircējus, un visus šos ļaudis vajadzēja pabarot. Regulārās armijas ka­reivji ik dienas saņēma savu pārtikas devu, taču tā bija vienveidīga barība, un daudzi bija ar mieru ziedot kādu monētu, lai savu ēdien­karti kaut nedaudz dažādotu.

Lai arī cik fantastiski bija piedāvāto ēdamlietu daudzumi, lai arī cik neiedomājami dažādi bija pārdodamie gardumi, ar tiem ne tuvu nepie­tiktu, lai remdētu visu Ārējā loka ļaužu izsalkumu. Visi pārdeva visu, un ēdienu nežēlīgās smaržas gluži kā dzeldīgi asmeņi plosīja tos, kuri neva­rēja atļauties ēdmaņu nopirkt. Baklažānu un tomātu sulīgās krāsas žilbi­nāja acis ikvienam, kas nebija šo dārzeņu īpašnieks. Vistu kladzināšana sāpīgi griezās ausīs katram, kam neviens putns nepiederēja, — un dau­dzi no tiem būtu gatavi uz visu, lai tikai piepildītos neiespējamais sap­nis iegūt kaut vienu klukstīti savā īpašumā. Peļķēs bērni rotaļājās kopā ar zosīm, lai ne brīdi neizlaistu savas ģimenes bagātību no acīm. Pie da­žām letēm pārdeva gliemenes ar pētersīļiem, pie citārņ — kraukšķīgi ap­ceptas varžu kājiņas, un reizēm, svētku dienās, karamelizētus* vistu spārniņus ar asajiem sarkanajiem pipariem, un smaržas lidinājās visap'kārt, ietiecās dubļaino ieliņu visdziļākajos nostūros, cēlās augšup pāri kāpostu un baklažānu dārziem līdz sargkareivju ejām aiz mūru dzeguļiem. Visur šaudījās piejaucēti seski, ko daudzi turēja mājās kā vislabākos peļu un žurku medniekus, turklāt tie derēja par rotaļbiedriem bērniem, par aizdaru putrai ziemā un vēl deva gabaliņu siltas kažokādas, ar ko izoderēt apavus. Seski gan bija grūti pieskatāmi, tie bieži aizbēga no mā­jām un devās vistu medībās, tā izraisot briesmīgus kautiņus starp saviem saimniekiem un reālajiem vai iedomātajiem medījuma īpašniekiem. Nevārītus rīsus pārdeva lielos džutas maisos, bet vārītus ar sarkanajiem pipariem — mazās no salmiem pītās bļodiņās. Ārā pie māju stūriem bija ierīkotas ugunsvietas, kur atkarībā no gadalaika varēja cept saldos kastaņus vai auna zirņus.