Pēdējais orks

Virējas skatiens visai ilgi klejoja pa pieliekamā kambara plauktiem. Bija nepārprotami skaidrs, ka viņa starp daudziem dučiem plauktos sa­rindoto podu meklē vismazāko. Beidzot, nospriedusi, ka tāds ir atrasts, viņa podiņu negribīgi atdeva zēnam, bet tas, tiklīdz dārgums bija nonā­cis viņa rokās, ar acīm un tikko manāmu triumfējošu smaidu norādīja uz vienīgo plauktu, kur bija atrodams vēl mazāks medus trauciņš. Rank­strailam ļoti patika lietu izmēri — tie viņu valdzināja gandrīz tikpat ļoti kā ģeometriskas formas; ienācis virtuvē, viņš uzreiz bija aprēķinā­jis, ka viņu mājiņa te ietilptu astoņreiz platumā un pusotru reizi augs­tumā. Savukārt desu virteņu saistība ar vēderpriekiem viņu sajūsmināja krietni mazāk nekā apļi, ko tās veidoja ap griestu sijām. Vienmēr un visur Rankstrails acumirklī noteica vislielāko un vismazāko. No visiem katliem, kas lepni mirdzināja nospodrinātos vara sānus, vislielākais bija tas, kurš stāvēja uz vidējā pavarda, bet vismazākais katliņš karājās lī­dzās ķiploku virtenei, kura savukārt bija trešā pēc garuma.

Virtuvene uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izteiksmi, ar kādu Arējā lokā mēdz skatīties uz dzīviem prusakiem vai beigtām vardēm, kas dzīvību zaudējušas pirms vairākām dienām. To pašu riebuma pilno skatienu vir­tuvene pievērsa arī Rankstraila mammai, kura vēlreiz nosarka un pie­sedza vaigu ar plaukstu. Mammas vaigs reiz bija apdedzināts, un, kad viņa smaidīja, rēta muti savilka mazliet sāņus — žēl gan, jo droši vien tāpēc viņa smaidīja tik reti. Smaidot Rankstraila mamma bija ļoti skaista, un viņš būtu ar mieru skatīties uz viņu caurām dienām. Par to, kā šī rēta iegūta, Rankstrails bija dzirdējis, kad mamma strupiem vārdiem to bija stāstījusi kādai no ziņkārīgajām kaimiņienēm: ieradušies orki, vistu kūtis aizdegušās, un ne viena vien sieviete apdedzinājusies, glābjot sa­vus putnus. Mamma vaigu bija apsvilinājusi, glābdama Melnīti, kura vēl tagad dzīvoja viņu mājiņā, bija vienīgais ģimenes dārgums un patei­cībā par izglābšanu atlīdzināja, gandrīz ik rītu izdēdama pa olai.

— Kas tev apcepināja ģīmi? Kāds pielūdzējs, vai? — virēja noprasīja tik klusi, lai dižkundze nedzirdētu. — Žēl gan. Bez tās rētas tu varbūt ne­izskatītos tik neglīta.

Mamma stāvēja kā pārakmeņojusies un klusēja, tikai viņas seja kvē­loja vēl košāk.

Rankstrails juta, kā viņu pārņem nevaldāmas dusmas. Viņš ātri ap­rēķināja, kā varētu uzbrukt pretiniekam, kas ir divreiz garāks un kura svars trīsreiz pārsniedz viņa bērnišķīgā auguma svaru, un ne brīdi viņu neskāra bailes. Viņš pagriezās pret māti, lai tā varētu paņemt medus podiņu, taču viņas izmisušais un teju vai lūdzošais skatiens Rankstrailu sastindzināja. Mamma negribēja, lai viņš cīnās, viņu aizstāvēdams. Rank­strails atcerējās — un tās bija sāpīgas atmiņas —, cik bēdīga mamma bija toreiz, kad viņš bija piekāvis divus lielākus zēnus, kuri mēdza izklai­dēties, skraidot nopakaļ, smērējot izmazgāto veļu un saukājot mammu par rētaino. Uz divām nebeidzami ilgām dienām smaids pavisam bija nozudis no viņas sejas, kaut arī kopš tās reizes abi zeņķi, kuri citādi neiz­cēlās ar smalku uzvedību, vairs nekad neuzdrošinājās mammai izrādīt necieņu. Viņš nedrīkstēja piekaut virēju, taču nebija iespējams arī neko nedarīt: tūdaļ vajadzēja izgudrot, kā atbildēt viņas uzbrukumam.

Kaut arī tikko pateiktie vārdi bija izskanējuši čukstus, dižkundze bija tos saklausījusi.

—    Es necietīšu nepieklājību… — viņa bargi uzsāka, taču sakāmo nepaguva pabeigt.

—    Mamma i' s-s-s-s… skaista, — Rankstraila balss, skaidra un spē­cīga, atskanēja zem velvēm un sīpolu un ķiploku pīnēm. To nespēja aiz­kavēt pat grūtības ar sk izrunāšanu.

Mirkli valdīja klusums, tad dižkundze iesmējās.

—    Brašs puika! Brīnišķīga atbilde! — viņa teica, nebeigdama smieties.

Arī dažas no virtuves strādniecēm pievienojās viņas smiekliem. Nu

virējas pietvīkusī seja iekrāsojās gandrīz violeta.

Mamma uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izbrīnu, ka viņas roka aizslī­dēja projām no vaiga, visu skatieniem atklājot sarkano, cieti sarētojušo ādu. Tie bija pirmie vārdi, ko Rankstrails savā mūžā bija izrunājis. Virēja raudzījās uz zēnu, vai plīsdama no dusmām, taču Rankstrails viņas ska­tienu izturēja rāms un lepns, cieši sažņaudzis rokās savu medus podiņu. Naids pret virēju un vēlēšanās viņai iesist pārgāja: šī sieviete bija tikai muļķe, un viņš ar saviem vārdiem bija spējis tai nodarīt lielākas sāpes nekā tad, ja būtu iespēris pa ceļgalu. Tagad visi par virēju smējās.

Rankstrails juta, ka pieņemas spēkā vēlēšanās drīzāk pamest šo vietu un steigties pie tēva, lai parādītu viņam medus podiņu. Viņš zināja, ka šajā trauciņā glabājas kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas salds, vijīgs un gaišs — tik dzidrs, ka gaisma tam plūst cauri.