Pēdējais orks

Viņa teica, ka veļa esot spodri balta, un piekodināja, lai mammai tie­kot samaksāti divpadsmit graši jeb, kā to ievaidēdamās aizrādīja eko­nome, divreiz vairāk, nekā bijis nolīgts. Dižkundze augumā bija garāka par Rankstraila mammu, arī viņai bija liels, apaļš vēders, un viņa smai­dīja. Dižkundzes mati bija gaiši — slīpā rīta gaisma brīžam lika iemirdzē­ties viņas bizēm, kas bija apvītas ap galvu kā kronis. Veļasmazgātājas tērps bija darināts no neskaitāmiem kopā sašūtiem auduma gabaliņiem: gaiši brūns un tumši brūns, pelēks un melns — tas atgādināja Varilas pakalnu vēlā rudenī, kad taisnstūrainie tīrumi atkarībā no arklu izdzīto vagu virziena vīd dažādā brūnumā. Savukārt dižkundzes tērps viscaur bija balts, un uz tā lāsmoja sīki, balti, apaļi nieciņi, atgādinot tās retās reizes, kad pakalnu un pasauli klāja sniegs. Arī viņai uz galvas starp matu pīnēm bija iestiprinātas tādas pašas bumbiņas — tās atstaroja gaismu, darīdamas visu visapkārt vēl gaišāku.

—   Kāds jums brašs puika! Nes jūsu grozu! Viņš gan jums droši vien ir iepriecinājums katru mīļu dzīves brīdi! — teica dižkundze, bet Rank­straila mamma pietvīka sarkana kā pipars.

Rankstrails mazliet nobrīnījās par šiem vārdiem, un tie viņam patika. Pirmo reizi kāds vērsās pie viņa mammas, uzrunājot ar jūs, — viņš vis­pār nekad nebija dzirdējis, ka veļasmazgātājas kāds uzrunātu ar jūs, un atskārta, ka šāda uznina sagādā prieku, kaut arī nepiepilda vēderu, — līdzīgi kā svaigi ceptas maizes smarža vai siltums, kas ziemā no pavarda plūst uz nosalušām kājām.

—    Arī man pavisam drīz piedzims bērniņš, mans pirmdzimtais, — turpināja dižkundze, kuru Rankstraila mātes klusēšana nemaz nemul­sināja. — Ceru, ka mans bērns būs tikpat stiprs kā jūsējais un arī tikpat prātīgs. Zināt, ja piedzims puika, sauksim viņu par Ēriku. Bet redzu, ka arī jūs gaidāt vēl vienu. Kad tam jānāk pasaulē?

Mamma joprojām klusēja. Rankstrails, kurš viņu labi pazina, zināja, ka māti paralizējis tas, ko tēvs dēvēja par kautrību, — tas ir kas līdzīgs bailēm, un mammu šīs bailes piemeklēja ikreiz, kad vajadzēja sarunāties ar kādu svešu cilvēku, kaut vai ar visprastāko Ārējā loka skrandaini, — taču šoreiz bija jārunā ar pašu dižkundzi.

—   Ei tu! — atskanēja ekonomes īgnā balss. —Tev jāatbild, kad diž­kundze tevi pagodinājusi ar jautājumu.

Pietvīkums mammas sejā kļuva vēl košāks, un ar to nespētu sacen­sties pat Ziemeļu vārtu saldie sarkanie pipari (kas Rankstrailam ļoti gar­šoja, jo, apceptus piparus ēdot, ēdājam šķita, ka viņš mielojas ar gaļu, lai gan gaļas šai ēdienā nemaz nebija).

—    Es… — ar pūlēm izstostīja māte, taču dižkundzes balss viņu pār­trauca, tā skanēja pavisam rāmi, un Rankstrailu šis miers savaldzināja. Ap viņa mājām visi vienmēr klaigāja, pat labdienas tika padotas kliegšus, kur nu vēl viss, kas tika izbrēkts dusmās; turpretī dižkundzei neva­jadzēja pacelt balsi, lai paustu dusmas, pietika ar ekonomei pievērsto skatienu — skatiens nodarīja sāpes, lika nobālēt un pieklust, kaut arī neviens tai nebija iesitis un pat ne pieskāries.

—    Esmu skumdināta, — teica dižkundze, un viņas balss bija kā as­mens, — skumdināta un aizvainota, jo mans mājoklis neticamā kārtā pārvērties par nepieklājības staignāju… Droši vien esmu zaudējusi mod­rību… Ko lai daru, lai jūs man piedotu? Puika, vai tu gribētu podiņu medus?

Tagad viņa bija uzrunājusi Rankstrailu. Dzintarainas, plūdenas, dzidri caurspīdīgas vielas tēls izveidojās zēna prātā, un viņš acumirklī pamāja. Saimniecības vadītāja šausmās nodrebēja, mamma atkal nosarka, un viņš, sirdij sažņaudzoties, tomēr spēja noraidoši papurināt galvu. Eko­nome atviegloti nopūtās, bet dižkundze izlikās neko nemanām.

—    Lūdzu, — viņa teica līksmi, tomēr tik stingri, ka neviens neuz­drošinātos iebilst, — nāciet man līdzi.

Naskiem soļiem laimīgs kātodams viņai nopakaļ, Rankstrails no­sprieda, ka dižkundze Lucilla gan ir no tām, kas lēti nepadodas.

Dižkundze viņu un mammu aizveda uz neiedomājami milzīgu vir­tuvi, kur zem akmens velvēm karājās katli, kas bija lieli kā bruņas un spoži kā zobeni, turpat bija arī neskaitāmas sīpolu, ķiploku un kaltētu piparpākšu pīnes, brangi cūku šķiņķi un gredzenos savītas desas, garas kā pūķu astes (Rankstrails pat nebija zinājis, ka tās var būt tik garas), un tur dižkundze pieprasīja, lai virēja, kura bija tikpat īgna un nicīgi augstprā­tīga kā ekonome, uzdāvina viņiem veselu podiņu medus.