Pēdējais orks

Jo tas, kurš šādas sāpes nejūt, parasti nemeklē ceļu, kas ļautu nogali­nāt pēc iespējas mazāk. Kamēr karotājs šādas sāpes nejūt, vienmēr pa­stāv iespēja, ka viņš skaitīs paša nokautos ienaidniekus un gavilēs, ja to būs daudz, vai pat sacentīsies ar citiem, lai skaitlis būtu vēl lielāks, — bet nogalināto skaitīšanas sacīkstes vienmēr nozīmē, ka armija pama­zām pārvēršas par nešķīsteņu varzu.

Viņš bija citāds nekā Austra.

Šie vārdi vēlreiz ieskanējās viņa prātā.

Viņš bija citāds. Viņš nedrīkstēja to slēpt no Austras.

— Ir šādi tādi manas dzimšanas apstākļi, kurus es vēlētos jums at­klāt, — viņš skarbi noteica.

-— Nav tādu jūsu dzimšanas apstākļu, par kuriem man būtu kas jā­uzzina vai kuri man jau nebūtu zināmi, — bezkaislīgi atbildēja Austra. — Jūsu ģimene ir viena no daudzām, kura devās bēgļu gaitās, sirojumu dēļ pametot Zināmo zemju vistālāko Piemali. No tādas ģimenes nāk ari, rau, otrais no maniem strēlniekiem vai trešais no jūsu āviniekiem. Un vairāk nekā puse no jūsu bijušajiem algotņiem.

Rankstrailam nevajadzēja atskatīties uz pieminēto strēlnieku un āvinieku. Arī viņi bija dzimuši pierobežas novados, kur bija sirojuši orki. Viņi pēc izskata atšķīrās no citiem. Pleci viņiem bija divtik plati, paši viņi bija milzīgi kā kalni, un pat tumsā Rankstrails pazītu šo vīru rokas — tumšas, platas un stūrainas, tādas pašas kā viņam. Nesajaucamas ar citām.

Arī viņus bija izglābušas mātes, kas savas žēlsirdības dēļ bija izvēlē­jušās pazudināt savu dzīvi, lai tikai nevajadzētu nogalināt jaundzimušos.

Viņi bija uzauguši kā bērni, kuriem šai pasaulē vieta nebija paredzēta, kā bērni, kuriem nebūtu vajadzējis būt starp dzīvajiem, — un šo vīru drūmais sērīgums liecināja par šādu dzīvi, jo atšķirībā no Rankstraila viņiem nebija laimējies savā dzīves ceļā atrast nevienu tēvu, kas būtu gatavs sameklēt viņiem kādu vīnogu ķekaru, noslaucīt asaras un mie­rinājumam stāstīt garlaicīgas pasakas, kas, būdamas tik bezjēdzīgas, bur­tiski reibināja ar tajās ietverto maigumu.

Cīnīdamies kopā ar Rankstrailu un pakļaudamies viņa pavēlēm, šie vīri bija kļuvuši par neuzveicamiem kareivjiem. Divi no viņiem tagad kopā ar rūķu cilts pēdējo ķēniņu atdusējās Daligaras ķēniņu kriptā.

Viņi visi kopā bija kā bastions, pret kuru atdūrās un sabruka orku uzbrukums gluži kā vilnis, sašķīdis pret augstu klinti.

Rankstraila skatiens pievērsās Austrai, kas rāmi vēroja apvārsni, tad vēlreiz aizslīdēja līdz abiem viņas nosauktajiem vīriem un no jauna at­griezās pie Austras.

Austra to jau zināja. Daudzi zināja. Daudzi jau bija sapratuši. Rank­strails pārcilāja savas atmiņas: Aizdevējs noteikti zināja, arī senešals droši vien zināja, un ķēniņiene Ragana to beigās bija sapratusi — tad, kad atdeva viņam zobenu.

Bet Austra to noteikti bija sapratusi jau sen — un nejaušs nebija neviens no vārdiem, ko viņa tovakar bija teikusi savā garajā runā, stā­vēdama līdzās Ardvina tronim.

Savā ziņā pekles vārti bija aizvērušies vēlreiz.

Viņš tomēr neieies vēsturē kā Rankstrails Vientuļnieks.

Austra tāpat kā Rankstraila māte varēs ar viņu lepoties.

Arī viņa varēs teikt, ka lepojas un jūtas pagodināta, ka varējusi kļūt par viņa sievu… Tas taču izklausīsies pietiekami smalki… Un, ja jau par Vientuļnieku viņam vairs neizdosies kļūt, atliek vienīgi tiekties pēc cita laba pievārda: viņš varētu būt Taisnīgais tāpat kā Ardvins.

Vai varbūt tomēr mazliet papūlēties un mēģināt kļūt par Žēlsirdīgo?

Varbūt to visu varētu apvienot vienā apzīmējumā, kas skanētu kā Rankstrails Miernesis, proti, tas, kurš Cilvēku zemi atbrīvojis no orkiem, bet orkus padarījis par tautu, kas ir paši savas zemes cienīgi.

Ja ne viņš, kurš tad?

Viņa dzīslās taču plūda arī orku asinis: arī orki bija viņa tauta.

Vajadzēja atrast kādu paņēmienu, izgudrot kādu "iedarbīgu līdzekli, bet domādams Rankstrails piepeši apjēdza, ka risinājums jau ir viņam .rokās. Viņam taču ir gūstekņi.

Rankstrails bija piekritis paturēt orkus gūstā, tikai lai pasargātu no izmisuma asarām Erbrovu, bet pēc tam, vienmēr un visur būdams īsts bruņinieks, bija turējis savu godavārdu, kaut arī tas bija dots divgadīgai knīpai.

Pietika vienu vienīgu dienu ievainotos ienaidniekus atstāt dzīvus un paturēt gūstā, lai doma par to piebeigšanu viņam pašam kļūtu… kā lai saka?… nepieņemama un atbaidoša.