Pēdējais orks

Rite pirmajā mirklī iedomājās, ka loks bijis Tiesneša dāvana, kas raisa Austrā siltas jūtas, par kurām viņa pati kaunas; taču tad Rite atcerējās Jorša stāstīto: elfi iemīloties pavisam jauni, šad tad pat agrā bērnībā, un iemīloties viņi tikai vienreiz un uz visu mūžu. Nereti gadoties, ka jau pirmās tikšanās laikā tiekot pārmītas dāvanas — rotaļlietas vai kas cits, ko var sargāt un glabāt kā jūtu apliecinājumu. Varbūt šis likums bija attiecināms arī uz puselfiem? Rite papūlējās, lai jautājums par loka dā­vinātāju izklausītos pavisam ikdienišķi un pat nedaudz vienaldzīgi.

Austra vēlreiz nosarka tikpat koši.

—     Loku man pagatavoja Kapteinis Rankstrails, — viņai izdevās atbildēt gluži dabiskā balsī. — Viņš bija sakāvis Melnos laupītājus, kas terorizēja dienvidu stepes, un, lai arī viņš bija ļoti jauns un nepiederēja aristokrātijai, viņam vienu dienu bija uzticēts pienākums mani sargāt — tas notika tolaik, kad biju vēl maza. Tai pašā vienīgajā dienā, ko pava­dījām kopā, viņš man iemācīja lietot zobenu un loku. Par laimi, mans tēvs to nekad neuzzināja…

—    Kapteinis droši vien bija izcils skolotājs, — smaidot noteica Rite. — Jūs esat visizcilākais kareivis, kādu vien karavadonis var vēlēties.

Pasmaidīja arī Austra.

—    Es esmu puselfs, mana kundze: esmu trāpīga kā elfi un neganta kā cilvēki. Bet jūs, mana kundze, — viņa līksmi piebilda, — esat visiz­cilākais karavadonis, kādu vien kareivis var vēlēties.

—   Esmu vēl izcilāka par Kapteini Rankstrailu? — Rite, viltīgi smai­dot, jautāja.

—    Ja atļausiet, es uzdrošināšos teikt, ka Kapteinis Rankstrails ir vienīgais karavadonis, kurš ir tikpat izcils kā jūs.

—    Es jums atļauju, — atteica Rite.

Viņas stāvēja un smaidot nolūkojās viena otrā.

—    Kā jūtas kaprālis Lizentrails?

—   Viņa dzīvība vairs nav apdraudēta.

—   Es par to ļoti priecājos. Kā jūs domājat, pēc cik ilga laika viņš va­rēs pamest pilsētu?

—   Pēc dažām dienām, mana kundze, bet viss ceļš viņam būs jāveic, sēžot ratos. Viņa dzīvība ir glābta, taču kājas vairs nekad nespēs notu­rēt viņa augumu stāvus. Kāpēc jūs man to vaicājat?

—     Zināt, kad es aizgāju pie viņa, lai pateiktos par manas meitas izglābšanu, mūsu saruna pagriezās negaidītā virzienā. Būdams nešaubīgi pārliecināts, ka es viņam nepieduršu ne pirkstiņa (šādus vārdus lietoja pats kaprālis), viņš man pastāstīja, ka tieši viņš, nevis Kapteinis esot devis pavēli nogalināt pūķi. Kapteinis toreiz bija gatavs ar savu dzīvību samaksāt par atteikšanos pildīt pavēli doties uzbrukumā, taču Lizen­trails negribēja pieļaut, ka viņa Kapteini nogalina. Pūķa upuris izglāba visus, ne tikai mūs, bēgļus.

—   Šis nostāsts ir sasniedzis arī mani, — apstiprināja Austra, — un to apliecināja visi kareivji, kas toreiz stāvēja pie Arstridas aizas. Tur­klāt ievainots kareivis, kurš nezina, vai rītdiena pienāks, nekad nemelo. Pavēli tiešām deva Lizentrails. Vai jūs viņu sodīsiet?

—   Tikai simboliski. Es viņu izraidīju no Daligaras, bet pie reizes ap­balvoju ar teju vai pusi savas kaklarotas. Turpmāk vajadzēs ar šiem spī­guļiem rīkoties taupīgāk, citādi vēl vienam karam man apbalvojumu nepietiks. Bet, ja runājam par izraidīšanu no pilsētas, maigāku sodu būtu grūti pat iedomāties. Tagad Lizentrails gaida, līdz atlabs tiktāl, ka varēs ielikt savas slimās kājas ratos līdzās savai sievai un divām vistām, kas tai pieder, un vest visus šos labumus uz Varilu. Tur viņu gaida Ārējā loka pārvaldnieka tituls. Nezinu, ko īsti tas nozīmē, bet, ja jau Rankstrails viņam šādu amatu ir piešķīris, tas nozīmē, ka, šo darbu darot, Lizentraila atjautība un veselais saprāts nesīs daudz labuma visiem, turklāt viņš, nemulstot par zaudētajiem pirkstiem un nemulsinot citus ar savu rei­zēm pārāk zemnieciski tiešo valodu, amata pienākumus varēs pildīt mājās starp savām vistām un bērniem, kas droši vien dzims cits pēc cita. — Rite smaidīja. — Zināt, arī mana meita kaprālim pasniedza dāvanu.

—   Jūsu meita?

—   Jā, es viņu biju paņēmusi līdzi. Ieraudzījusi Lizentrailu, viņa uzreiz metās tam ap kaklu un ilgi turēja apskautu, lai gan iepriekš viņi kopā bija pavadījuši tikai pavisam īsu brītiņu. Domāju, ka tieši manas meitas apskāviens Lizentrailu pamudināja izstāstīt patiesību par notikumiem Arstridas aizā.

—   Vai drīkstu jautāt, ko mazā princese viņam uzdāvināja?

—    Lupatu bumbiņu. Es pat nezinu, kur viņa to ņēmusi.

Austra vēlreiz pasmaidīja, tad kļuva nopietna.

—   Reizēm prātoju, kāpēc gan Kapteinis slēpa, ka nav vainīgs pūķa nāvē, — viņa domīgi piebilda.

Rite ilgi domāja, iekams izlēma atbildēt. Atbilde viņai bija labi zi­nāma, tikai nebija skaidrs, kāpēc Austra uzdevusi šo jautājumu. Varbūt Austra tikai gribēja viņu iepriecināt, ļaujot Ritei apliecināt savu ķēniš­ķīgo gudrību? Galu galā tas nebija nemaz tik svarīgi, un Rite atbildēja: