Pēdējais orks

Rite bija apjukusi, lai gan šie jaunumi, protams, sniedza arī atvieg­lojumu: ja jau viņai jāpaliek Daligarā, tad vismaz nevajadzēs mocīties, paciešot Austras klātbūtni. Tomēr uzmācās arī ziņkārība.

—   Patiesi esmu dzimusi un vienmēr dzīvojusi šeit, tāpēc šeit es esmu un vienmēr būšu sava tēva meita. Varilā es būšu vienkārši es pati. Tur­klāt esmu pārliecināta, ka man ir dziednieces spējas. Tā kā Varila ir cilvēku pasaules priekšpostenis, kur karš sākas ātrāk nekā cituviet un bei­dzas tikai tad, kad jau sen ir aprimis arī citās vietās, domāju, ka tur es būtu noderīgāka nekā šeit. Varilas ievainotajiem palīdzētu mana ārstē­šana, bet viņu strēlniekiem — mans loks.

Rite vēlreiz pamāja. Vēlēšanās atkal redzēt jūru bija tik spēcīga, ka teju vai aizžņaudza elpu.

Bet pamazām vitia atguva savaldību: vajadzēja tikai paciesties, un pēc kāda laika viņa varēs atgriezties mājās. Pamazām un palēnām viņa uz­drīkstēsies pamest pilsētu uz arvien ilgākiem brīžiem un aizkļūs arī līdz Erbrovas liedagam — sākumā uz neilgu laiciņu, bet pēcāk jau ilgi, ilgi. Gan viņa bez steigas izdomās, kā Daligaras pārvaldīšanu uzticēt guber­natoram.

Ceļš!

Vajadzēja izveidot ceļu, atrakt Arstridas aizu, no jauna izkalt pakā­pienus, kas no kalniem gar reibinošo Dogonas ūdenskritumu vestu lejā līdz liedagam, un vajadzēja atkal izbūvēt kāpnes uz seno bibliotēku un izglābt grāmatas, kas tur vēl glabājās. Ceļš starp Daligaru un Erbrovu būs ērts un viegli staigājams tāpat kā senajos laikos, un tāpat kā sena­jos laikos šī ceļa pašā vidū gluži kā dārgakmens mirdzēs zinību tornis — senā pūķu mītne.

Erbrova bija dabiska osta. Ciems izaugs un uzplauks. Tas kļūs par pūķa vārdā nosauktu pilsētu. Un ik rītu jūrā izies zvejas laivas ar tīkliem.

Erbrovieši ne tikai zvejos, bet arī audzēs kazas un vistas, lai bads kļūtu par tālām un miglainām atmiņām.

Sāls! Līča ūdens līmeni cilāja spēcīgs paisums un bēgums, un bieži tam pāri skrēja sauss dienvidu vējš. Joršs viņai bija stāstījis, ka otrās rūnu dinastijas laikos piekrastē esot bijuši lieli sāls ieguves baseini. Tie esot bijuši aprakstīti arī hronikās.

Rite aizvēra acis, un visu piepildīja gaišzilais un zeltainais. Parādījās žilbinoši balti taisnstūraini laukumi, starp kuriem slējās dzirnavas, kas izmantoja vēja spēku, lai pārsūknētu ūdeni, — un baltie laukumi dzirk­stīja saules staros, izceldamies pret zilo jūru, pret zaļo klintaini, kur zie­dēja irbulenes un kaperkrūmi. Rite ieraudzīja buru pilnu ostu. Ieraudzīja neiedomājami ērmīgus dzīvniekus: tādu kā plankumainu govi ar nesa­mērīgi garu kaklu un melnbalti svītrainu ēzeli.

Gan anšovus, gan cūkgaļu var iesālīt — tātad bada briesmas atkāp­sies vēl dažus soļus tālāk.

Rite klusībā prātoja, kas gan ieraugāms un kas gan mājo pretējā jū­ras pusē.

Viņa atgriezīsies Erbrovā, bet vēlāk — tikai tad, kad būs šo ciemu pārvērtusi pilsētā, kas būs tikpat spēcīga un skaista kā meitene, kas nes to pašu vārdu, un kā pūķis, kas to pašu vārdu vairs nenes, jo savu dzī­vību ziedojis viņu visu labā. Līdz tam laikam Rite paliks Daligarā: pil­sētā, kura kopā ar viņu bija cīnījusies, kopā ar viņu cietusi badu, kopā ar viņu uzveikusi aplenkumu un izvēlējusies karogu — ziedus, kas bal­tas nevainības laukā uzplaukuši no asinīm, kuras lietas par cilvēku cilts brīvību.

Austras balss iztraucēja Riti no domām.

— Mana kundze, es vēlētos doties prom pēc iespējas drīzāk, visla­bāk — jau rīt pirms gaismas. Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos man teikt?

Rite nodrebēja. Viņa bija aizklīdusi tik tālos sapņos, ka pilnībā bija aizmirsusi, ka līdzās joprojām stāv Austra. Rite piecēlās kājās, lai pieklā­jīgi atvadītos un pateiktu paldies. Lai arī Austras allaž nevainojamais izskats un vārdos neaprakstāmais daiļums Ritei allaž bija šķituši necie­šami, šīs īpašības nemazināja Austras spēku, godīgumu, uzticību, drosmi un gudrību; un nepārvaramā nepatika pret Tiesneša meitu nekādi neva­rēja likt aizmirst daudzās reizes, kad viņa Ritei bija izglābusi dzīvību.

Pirmo reizi Rite pamanīja, ka Austra kaklā nēsā piekariņu — savādu, caurspīdīgu, zelta pavedienu cauraustu gliemežnīcu, kuras pusītes bija paplestas katra uz savu sānu gluži kā spārni. Rota vienlaikus bija viegla un skaista — it kā šai kristālā mājotu pati viegluma dvēsele. Taču smalkais kristāla gliemežvāks karājās nodilušā, no ādas strēmelītēm sa­pītā saitītē. Austra pamanīja Rites skatienu.

—   Tā bija manas mātes rota, — viņa paskaidroja.

—    Un saitīte? — jautāja Rite, izbrīnījusies par tik dīvainu smalkas dārglietas nēsāšanas veidu.

Austra koši pietvīka. Sārtums kā vilnis pārskrēja visai sejai līdz pat matu saknēm, un īsu brīdi Austra izskatījās kā maza, bērnišķīga meitene.

—   Šī? Tā bija mana pirmā loka stiegra. Loku man uzdāvināja, kad es biju pavisam maza, un man tas bija ļoti mīļš, — viņa samulsusi atbildēja.