Pēdējais orks

— Kamēr vien es elpoju, man būs liels gods cīnīties, lai Varilas pil­sēta būtu brīva un plaukstoša. Ja Varilas brīvības un uzplaukuma vārdā man būs jāziedo dzīvība, es to darīšu. Mēs visi esam atbildīgi, lai mūsu tauta būtu brīva un pasargāta no tiem, kuri lepojas, ja ir nogalinājuši bērnus, bet, pāršķēluši kādam rīkli, lielīgi rāda savas asiņainās rokas. Tāpat mūsu pienākums ir atbrīvot savu tautu no trūkuma un posta, kas ziemas naktīs ielavās saltās būdās un nolaupa bērnus, — jo nabadzība nežēlīgumā neatpaliek no orku zvērībām; mums jāpasargā ļaudis no klepus, kas izbadušajiem un izvārgušajiem liek spļaut asinis, — tās ne­daudzās asinis, ko tiem nav izzīdušas utis un odi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu cīnīties, lai ceļi atkal būtu tik droši, ka pa tiem varētu ceļot tirgotāji, un lai amatniekiem netrūktu darba, un lai visu bagātības vairotos tik strauji, cik strauji pavasarī dīķos šķiļas kurkuļi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu padarīt drošas savas zemes robežas, lai dārzos atkal varētu briest kāpostgalvas un pupiņu pākstis un nevienam nevajadzētu baidīties, ka cilvēku ciltij kādu nakti atkal kā šakāļu varza uzklups ienaidnieki. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu atdot rūķu ciltij brīvību, godu un to raktuves un visiem spē­kiem centīsimies labot pieļautās netaisnības. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu laikus sagādāt pārtikas uzkrājumus, lai bads nekad nepiemeklētu mūsu zemi. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pie­nākumu gādāt, lai katrā pat visnomaļākajā ciemā būtu sava dziedniece, lai sīkas brūces nepārvērstos pūžņojošās vātīs, lai salauzti kauli atkal saaugtu taisni un lai bērni dzimtu, drošu un prasmīgu roku sagaidīti. Mēs nešaubīdamies pildīsim savu pienākumu rūpēties, lai visus novadus krustām šķērsām pārstaigātu ceļojoši skolotāji un iegrieztos pat visat­tālākajos Zināmo zemju nostūros, jo neviens — ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns — nedrīkst būt pakļauts ciešanām, ko sagādā lasīt un rakstīt nemācēšana. Kā teicis sirs Ardvins, vienlaikus jāizcīna divi kari: viens pret orkiem, bet otrs pret netaisnību. Tautas, kuras mājo taisnībā, cīnās drosmīgāk, bet tie, kuri cieš badu, nespēj noturēt rokā ieročus.

Varilieši viņa vārdus uzņēma klusumā. Beigu beigās birģermeistars uzlūkoja Rankstrailu, zemu paklanījās un teica:

—Jā, mans kungs. Mēs tā darīsim. Jūs mūs vadīsiet, tin mēs tā darīsim.

Arī pārējie paklanījās.

Birģermeistars ņēma kaklarotu un aplika Rankstrailam pār krūtīm, saāķēdams to virs dubļukrāsas bruņām.

Tad varilieši ielika Rankstrailam rokās otru koka lādīti, kas bija ap­kalta zelta kniedēm, un, vēlreiz paklanījušies, atvadījās un kāpa zirgos.

Rankstrailam šķita, ka princis Ēriks visu šo laiku velta viņam dīvainus skatienus, kā gribēdams uzrunāt un pavēstīt ko svarīgu, bet jau nāka­majā mirklī atmezdams šādu nodomu kā apstākļiem nepiemērotu.

Kad varilieši bija prom, Rankstrails atvēra lādīti. Tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad bija redzējis. Patiesībā tajā bija vairāk zelta, nekā Rankstrails jebkad spētu iztēloties. Nu viņš varētu nopirkt visu Ārējo loku un joprojām būt pasakaini bagāts. Tā viņš arī darīs — daļu naudas iztērēs Ārējā loka labā, mazinot izmisumu, kādā dzīvoja zem­nieki bez zemes, kalēji bez kalvēm, vezumnieki, kam vairs nebija ne ratu, ne ēzeļu, — visi šie ļaudis, kam vairs nepiederēja itin nekas. Taču daļu Rankstrails paturēs un iztērēs savām vajadzībām: vai nu viņam tas patika vai nē, tagad, kad viņš būs pilsētas virspavēlnieks, viņa pienā­kums būs nēsāt pieklājīgas drānas, cienījama skata bruņas un… iegādā­ties zirgu, kas būtu viņa jaunā amata cienīgs. Citādi nemaz nedrīkst.

Un beidzot Ērcei Lieliskajai, kura varonīgi bija piedalījusies divās iz­šķirošajās ar uzvaru vainagotajās kaujās, viņš varēs nodrošināt rāmas vecum­dienas siltā stallī, ko ieskaus pļavas, kur netrūks ne āboliņa, ne lucernas.

Divdesmit sestā nodaļa

Rite bija pārguruši. Sajūtot no ķēniņa kapa uzvēdām sūnu smaržu, viņu pārņēma vēlēšanās arī apgulties zemē un mierīgi palikt tur guļam daudzus nākamos gadsimtus. Arī Rite gribēja palikt tumsā, rāmajā slieku un gliemežu valstībā. Dzīve šķita esam vien bezjēdzīgu rītdienu virtene, kas plūdīs pāri kā ūdens gludam akmenim, bet beigu galā tik un tā būs vien mitras zemes un satrūdējušu lapu smarža akmens sarkofāgā.

Viņai arī vajadzētu atcerēties akmeņkaļiem piekodināt, lai tie sarko­fāga sānos izveido tādas šauras atveres.

Šī nebija vienīgā doma, kas kaut nedaudz spēja mierināt, cīnoties ar mokošo, neizmērojamo nogurumu.

Bija vēl cita: doma par mājām. Rites prāts rotaļājās ar jūras tēlu. Viņa iztēlojās lēnos un garos viļņus, kas kāpj krastā rudens vakaros, iz­tēlojās ziemas vētras un vasaras negaisus, kad nikni viļņi ceļas kā mūra sienas, bet krusas graudiņi, nepaguvuši izkust, peld pa virsu kopā ar baltām putām. Riti mierināja atmiņas par liedagu, kas stiepās no viena zemesraga līdz otram, par piekrasti, kas, no jūras puses uzlūkota, izska­tījās kā piesaulītē aizmidzis pūķis.

Rite gribēja atgriezties mājās.