Pēdējais orks

īstajās mājās — vietā, ko viņa radījusi kopā ar Joršu.

Tur viņa staigātu pa krastu, meklētu un neatrastu Jorša pēdas, toties smiltīs redzētu savu bērnu pēdiņu nospiedumus. Rite gribēja, lai bērni uzaug mājā, ko viņa uzbūvējusi kopā ar to tēvu, liekot citu pie cita ak­meņus un jūras izskalotus kokgabalus.

Rite pasauca senešalu un lika sameklēt Austru. Pagāja labs brīdis, līdz kāds iedomājās, ka dižkundze pievakari pavada uz austrumpuses nocietinājumiem, raugoties tālumā uz apvārsni, no kura šurp plūst rieta gaismā vizuļojošā Dogona.

Austra ieradās viegliem soļiem. Viņai mugurā bija baložpelēks tērps, ko viņa parasti valkāja, kad darbojās slimnīcā. Pelēkās drānas bija tik vienkāršas, it kā Austra būtu sieviete no tautas, taču arī tagad viņas gaišie mati bija sapīti neskaitāmās bizītēs, savīti ar zelta pavedieniem un sīkām pērlītēm un sastiprināti stingros un precīzos rakstos. Rite klu­sībā jautāja, vai kādam maz gadījies redzēt Austru izspūrušu vai vismaz ar kādu acīm priekšā aizkritušu matu šķipsnu. Šādu neiedomājamu no­tikumu noteikti vajadzētu iegrāmatot pilsētas annālēs.

Sēdēdama akmens tronī, Daligaras valdniece pavēstīja dižkundzei Austrai savu nodomu doties prom: viņa kopā ar saviem bērniem atgrie­zīsies Erbrovā, pūķa vārdā nosauktajā ciemā. Varilu sargās Rankstrails. Bet dižkundzei Austrai būs jāvalda Daligarā.

Rite aizvēra acis un atspiedās pret atzveltni. Tas nu bija pateikts. Tūliņ viss būs galā. Vēl dažas dienas, un viņa atkal dzirdēs jūras šalkoņu, kas būs labs mierinājums neizturami garajās bezmiega naktīs.

Viņa juta, kā tumsas pārņemtajā dvēselē atkal iedzirkstas mazs un mierīgs gaišumiņš. Vēl tikai vajadzēs pacietīgi noklausīties, kā Austra aizkustināta bārstīs mūžīgas un nezūdošas pateicības vārdus, un par at­bildi laipni smaidīt. Un tad viņa būs brīva.

Laiks ritēja. Ķēniņu ložā valdīja klusums, un bija dzirdams vienīgi, kā lejā pilsētas pagalmos kladzina vistas. Rite nolēma atkal atvērt acis. Austra izskatījās tikpat bezkaislīga un nesatricināma kā allaž. Tās sejā nebija manāmas itin nekādas prieka trīsas — Ritei pat šķita, ka Austras acis ir satumsušas drūmākas nekā parasti.

—    Baidos, ka jūsu iecere nav īstenojama, mana kundze, — Austra beidzot teica.

—    Nav īstenojama? — izstostīja Rite.

—    Nav īstenojama, — atkārtoja Austra.

Ķēniņiene juta, kā viņas nogurušajā dvēselē uzbango dusmas. Var­būt kādreiz pienāks diena, kad viņa spēs sarunāties ar Austru, nejūtot spēcīgu kārdinājumu to nožņaugt, taču pagaidām līdz šai dienai bija tālu.

—   Mana kundze, — Austra teica, apņēmusies paskaidrot, — es esmu sava tēva meita, un mans tēvs ir Valdītājs un Tiesnesis, cilvēks, kurš pavēlēja pakārt jūsu vecākus un nogalināt jūsu vīru tā, kā mēdz nogali­nāt tikai trakus suņus. Viņš ir ārprātīgs un slims cilvēks, taču viņš ir arī gļēvulis. Kamēr jūs sēdēsiet šajā tronī, te rādīties nepietiks drosmes ne viņam pašam, ne maitasputniem, kas viņu pavadīja, bēgot uz kalniem un pametot pilsētu orku varā. Tai nelaimīgajā dienā, kad man jūsu vietā būtu jāuzņemas vara pār šo pilsētu, mans tēvs un viņa galms nekavējo­ties te atgrieztos, lai sagrābtu atpakaļ visu, kas tiem reiz piederējis. Visi mani atceras kā paklausīgu meitenīti, kas allaž tikai klusi un piekrītoši palocīja galvu, un man ar uguni un zobenu nāktos pierādīt, ka paklau­sīgās meitenītes sen vairs nav un tā nekad neatgriezīsies. Lai arī cik ļoti man riebtos mans tēvs, lai arī cik smalki es pārzinātu visus viņa pastrā­dātos noziegumus, es tomēr labprāt izvairītos no pienākuma pati ar ieročiem rokās izliet viņa asinis — tās pašas, kas plūst arī manās dzīslās. No šāda notikumu pavērsiena es gribētu izvairīties ne tikai tāpēc, ka man vajadzētu raudzīties vismelnākajās atmiņās, kuras es gribētu aizmirst, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsēta tiktu iesaistīta karā, kur brālis cīnītos pret brāli un kas izpostītu visu, kam izdevās paglābties no orkiem.

Rite gluži vai pārakmeņojās. Apziņa, ka Austrai ir neapstrīdama un acīm redzama taisnība, nezin kāpēc nemazināja vēlēšanos viņu nožņaugt.

Beidzot viņa spēja palocīt galvu.

Izmisums atkal nolaidās pār viņu kā līķauts.

Viņai vairs nebija glābiņa.

Viņa no šīs pilsētas vairs nevarēja aizbēgt.

Viņas liedags, cikādes, ūdenskritums, jūras viļņi — viss pārvērtās par gaistošu māņu tēlu.

—    Baidos, ka jums ir taisnība, — Rite galu galā drūmi noteica.

Viņa bija ieslodzīta, kļuvusi par gūstekni pilsētā, kura bija nolūkojusies,

kā pakar viņas vecākus, un gavilējusi, saņemot ziņu par viņas vīra nāvi.

Mājās atgriezties viņa vairs nevarēja.

Brīdi valdīja klusums, tad Austra turpināja:

—   Mana kundze, — viņa teica, — ar jūsu atļauju es vēlētos pamest šo pilsētu un doties uz Varilu. Turpmāk es vēlētos dzīvot tur.

Atkal klusums un vistu kladzināšana lejā pilsētas pagalmos.

—   Ne jums, nedz arī kādam citam nav jāsaņem mana atļauja, lai iz­vēlētos sev tīkamāko dzīvesvietu, tomēr sakiet, kāpēc gribat doties tieši uz Varilu? — jautāja Rite. — Ko jūs tur darīsiet? Jūs esat dzimusi šeit.