Pēdējais orks

—    Tu nogalināji pūķi. Viņš bija mans draugs un mana vīra brālis, viņš bija brīnišķīgs. Taču tu izglābi manus bērnus. Ja kādu dienu tavs kaujas rags skanēs, saucot pēc palīdzības, es cīnīšos par tevi, un tāpat da­rīs mani pēcteči. Un es zinu, ka tu nāksi man palīgā, ja skanēs mans rags.

Rankstrails ilgi raudzījās viņai acīs, tad nolaidās uz ceļiem. Šī bija pirmā reize Rankstraila mūžā, kad viņš kāda cilvēka priekšā metās ceļos. Pirmoreiz pamezdams Varilu, viņš nebija locījis ceļus, lai lūgtu tēva svē­tību. Viņš būtu bijis gatavs mesties uz ceļiem Jorša priekšā, taču ļaunais liktenis un elfa slepkavu noziedzīgā muļķība tam nebija atvēlējusi laiku. Tagad viņš nolaidās zemē, izrādīdams pazemību un cieņu elfa bērnu mātei, Raganai, Daligaras ķēniņienei, kura bija tik drosmīga, mežo­nīga, izmisusi un vientuļa, reizēm arī nežēlīga tāpat kā diženais ķēniņš, kurš bija valdījis ilgi pirms viņas. Aizvien tupēdams ceļos, Rankstrails saņēma zobena spalu rokās un uzlūkoja tās — lielas, stūrainas un tum­šas. Viņa delnas iederējās uz šī spala, it kā ierocis būtu tām īpaši nokalts vai būtu jau sen gaidījis to spēcīgo tvērienu.

Šai mirklī ieskanējās Dienvidu vārtu sargu signālradziņi, vēstot, ka ieradušies ievērojami viesi. Daligarieši steidzās skatīties: aizgrābtībā tie pat nebija pamanījuši, ka pilsētai tuvojas pulks jātnieku, kas, šķērojuši lielos vārtus, jau kāpa no zirgiem.

Pulkā bija ducis vīru — visi tēipušies samta un brokāta drānās, un tiem līdzi bija zeltaini baltie Varilas karogi. Rankstrails pazina princi Ēriku un tā tēvoci pilsētas birģermeistaru.

Rankstrails devās tiem pretī. Rokā viņš nesa Ardvina zobenu. Un neprata nosaukt vārdā izjūtas, kas viņu bija pārņēmušas, kopš zobens bija nonācis pie viņa. It kā dubļi piepeši būtu nobiruši no kājsargiem. It kā bruņas dzirkstītu spožāk nekā mēness ziemas naktīs. Bet patiesībā tā bija viņa dvēsele, kas mirdzēja spožāk nekā saule vasaras dienā, kad cikādes čirkst sausā zālē un magones šūpo savas sarkanās galvas. No­nācis iepretī variliešu delegācijai, Rankstrails tos pieklājīgi sveicināja ar galvas mājienu. Ja viņam rokās nebūtu Ardvina zobena, varbūt šis grezni tērpto ļaužu pulks spētu padarīt viņu biklu. Taču tagad viņam bija zobens, ko reiz bija cilājis Gaismas Kungs, dižais ķēniņš, kurš bija piedzimis kā orks, taču nolēmis tāds nebūt.

Rankstrails bija ieguvis tā vīra zobenu, kurš bija gribējis kļūt par pē­dējo orku. Nekādu ciļņu, dārgakmeņu, greznu rakstu un vijumu. Tikai akmens un tērauds. Un zelta stieplīte kā piemiņa par ilgām un skumjām.

Rankstraila sveicienam varilieši atbildēja paklanoties. Viņi esot iera­dušies, lai piedāvātu Rankstrailam kļūt par pilsētas virspavēlnieku.

Kā paskaidroja birģermeistars, pastāvot briesmas, ka pilsētu atkal ap­lenkšot orki. Varilas pakalna piekāji joprojām sargāja aizsprosti un ūdens un dubļu jūra, taču tālumā rīsa laukos bija ierīkotas orku no­metnes, un turieniešiem katru dienu pievienojās aizvien jaunas ban­das. Katru dienu Ārējā lokā ieradās arvien jaunas bēgļu ģimenes, kas meklēja glābiņu no ienaidnieka karaspēku zvērībām, — pilsētā ieradās arvien jauni izmisušie, arvien jauni nelaimīgie. Jau pirms laba laika Va­rilas aristokrātija bija sasaukusi Lielo pilsētas padomi, lai noteiktu, kuriem vīriem jādodas cīņā ar orkiem, taču vairāku dienu laikā bija iz­devies izlemt vienīgi to, kuriem jādodas saukt palīgā Rankstrailu un piedāvāt viņam uzņemties uzbrukuma vadību. Princis Ēriks jau pašā sākumā esot izteicis labu priekšlikumu: iecelt Rankstrailu par pilsētas virspavēlnieku un ierosināt arī viņa ievēlēšanu par ķēniņu.

Pilsētas statūtos gan bija rakstīts, ka par Varilas virspavēlnieku jāiz­raugās cilvēks, kura ģimene ir piederīga pilsētai jau paaudžu paaudzēs, taču lielu briesmu gadījumā no šāda likuma varēja atteikties, — jo, kad ievērojamu dzimtu un dinastiju pēcteču vairs nebija, tad vajadzēja iz­raudzīties kādu, kurš būtu spējīgs iedibināt jaunu dinastiju.

Rankstrails pamāja.

Delegācija viņam sniedza varas simbolu: kaklarotu, kurā gludas zelta plāksnītes mijās ar baltas emaljas klātām, tādējādi atveidojot pilsētas ka­rogu krāsas. Kaklarota gulēja uz balta samta un zeltaina brokāta pa­mata koka lādītē, kas bija rotāta intarsijām.

Rankstrails atkal pamāja. Viņš saspieda ciešāk zobena spalu, sajuta plaukstās tēraudu un akmeni. Un domāja par dižo ķēniņu. Par to, kuru ļaudis bija iesaukuši par Ardvinu Taisnīgo. Rankstrails pratīs būt sava zobena cienīgs. Viņš ierunājās: