Pēdējais orks

Nu Rankstrailam vienam pašam bija jāatrisina visas grūtības. Vispirms viņš nolēma medīt biežāk un vairāk. Taču vajadzība padarīja viņu ne­piesardzīgu. Viņu nepieķēra medību laikā: viņa dzirde un oža bija pārāk asas, lai kāds mežsargs spētu viņu dabūt savos nagos. Bet reiz, gribēdams notvert savvaļas zosi, kurai bija uzglūnējis jau daudzas naktis, viņš pārāk ilgi aizkavējās ārpus mūriem — pirmā rīta gaisma jau atspīdēja rīsa lau­kos, un vairs nebija iespējams slepus pārrāpties bastioniem. Rankstrails bija spiests atgriezties pilsētā pa vārtiem. Viņam būtu izdevies paslīdēt garām Arējā loka miegainajiem vārtsargiem, ja ne kāds izbadējies sesks, kurš uzklupa viņa tarbai, piesaistot uz mūriem stāvošo kareivju uzma­nību un izraisot skaļus smieklus.

Viņam atņēma medījumu un aizveda uz sardzes māju. Sods bija div­padsmit pātagas cirtieni. Kad eksekūcija bija galā, viņam paskaidroja, ka šādus miesassodus piespriež tikai vienreiz: ja viņu vēlreiz pieķeršot nodarbojamies ar malumedniecību un ieraudzīšot no šīs dienas cirtie­niem palikušās rētas, viņš tikšot patriekts no pilsētas. Ar visu ģimeni. Laukā. Varila viņam bija atļāvusi mitināties savu mūru aizsegā, taču tam, kurš nevēlas cienīt likumus, te nav palikšanas — tāds lai vācas projām un atrod kādu citu labāku vietu, kur nosprāgt.

No sardzes mājas Rankstrails izgāja grīļodamies un saļima zemē. Tur viņš gulēja, līdz saule, ledaina ziemeļu vēja pavadīta, pacēlās augstu virs pilsētas.

Kauns darīja sāpes neizturamas.

Tēvs nomirtu, ja uzzinātu. Rankstrails zvērēja notikušo nevienam nemūžam neatklāt. Pat Liesmai ne. Neviens nekad neuzzinās. Gan jau brūces zem drānām viņš paslepus saārstēs pats.

Taču kā lai tagad sagādā ēdamo? Riskēt viņš vairs nedrīkstēja. Bet bez medījuma viņa mājās visi nomirs badā.

Tieši šai brīdī garām gāja saucējs un visiem, kam vien bija ausis, at­gādināja, ka Daligaras grāfiste, līdz kurai mērojams tikai divu dienu ceļš, atkal izsludina uzņemšanu algotņu spēkos, ko oficiāli dēvē par vieglo kavalēriju un vieglo infantēriju. Tā bija noticis jau pirms astoņiem ga­diem, kad briesmīgs elfs — Nolādētais elfs — bija ieradies pilsētā un slaktējis tur vistas, vīriešus, bērnus, kanārijputniņus, iespējams, arī kaķus, govis, aitas, kazas, aunus un zelta zivtiņas strūklaku baseinos. Rank­strails šo stāstu jau bija dzirdējis tolaik, kad piedzima viņa māsa Liesma, un klusībā sev jautāja, vai Daligara ir tāda pati pilsēta kā pārējās vai arī viens vienīgs lopu tirgus. Trakais Rakstvedis viņam bija izklāstījis arī savu notikumu versiju: elfs, vēl pavisam bērns, pilsētā tikai atdzīvinājis kādu vistu, un tādējādi kaut vienu reizi nāves skumjas atkāpušās. Šis bezjēdzīgais notikumu pārstāsts Rankstrailam noderēja par galīgo pie­rādījumu tam, ka vecā vīra runām ticēt nedrīkst.

Bija aizritējuši astoņi gadi, taču elfs joprojām nebija notverts. Var­būt tas bija nobeidzies dabiskā nāvē, bet varbūt to bija nogalējušas bai­les no daudzajiem varoņiem, kas tam dzina pēdas, — katrā ziņā elfs vairs nevienam uzbrucis nebija.

Šoreiz rekrutēšana notika Melno laupītāju dēļ — tie bija bandīti, kas siroja dienvidu stepēs.

Zēns dzirdēja vārdu alga, kuru saucējs prasmīgi ievija katrā teikumā, — dzirdēja to tā, kā izslāpušais dzird ūdens pilienu nokrītam un nočūkstam uz nokaitēta akmens. Sirds vai lūza, domājot, ka vajadzēs pamest mājas, taču naudas vilinājums bija neatvairāms kā burvestība.

Rankstrails zināja, ka lielā auguma un pirmās bārdas pūkas dēļ var uzdoties par jaunu vīrieti, un neviens pat nepamanīs, ka viņš ir tikai puika, gandrīz vēl bērns, — un tātad viņu algotņos pieņems. Pēc gadiem ilgajām sarunām, pareizāk, pēc gadiem ilgajiem Trakā Rakstveža monologiem viņš visai labi pazina Daligaras grāfisti un tās karaspēku. Sīkākas ziņas Rankstrails ieguva, pret kādu nieku ēdamā iemainīdams tās no kāda ubaga, kurš kvernēja turpat netālu un apgalvoja, ka esot rados ar dažiem algot­ņiem. Rankstrailam bija aizdomas, ka patiesībā ir runa par dažiem dezertieriem, taču, lai arī kādu ceļu šīs ziņas būtu nākušas, tās izrādījās nesalīdzināmi noderīgākas, reālistiskākas un ticamākas par tām, ko snie­dza daligariešu saucējs.

Kā jau iepriekš bija teicis Rakstvedis, algotņus iedalīja vieglajos kāj­niekos un vieglajā kavalērijā, un par vieglajām šīs vienības sauca, jo vieglas un lētas bija to ķiveres un bruņas, kas darinātas no metāla plāk­snēm, kniedēm un ģērētas ādas. Visu kopā saturēja ādas siksnas vai kaņe­pāju auklas, bet, kad šīs saites nodila, kareivji paši tās aizstāja ar to, kas pagadījās pa rokai, — ja nebija kaņepāju vai ādas, tika izmantotas vēršu cīpslas, kas parasti turēja kopā nokauto orku un laupītāju bruņas, tā nu beigu beigās vieglās kavalērijas un vieglās infantērijas kareivji pēc skata un pēc smakas diez ko neatšķīrās no ienaidniekiem, ar kuriem cīnīties bija to galvenais uzdevums.