Pēdējais orks

Taču pēc Ardvina viss pamazām ieslīga arvien dziļākās neizlēmības un nespējības dūņās, un nu, izvēloties valdnieku, vairs nemeklēja tādu, kurš būtu ķēniņa goda cienīgs, bet gan izraudzījās to, kurš būtu mazāk neldzīgs, ne tik uzkrītoši dumjš un salīdzinoši ne tik dramatiski trulprātīgs, — un par to tad arī tika balsots. Viduvējība kļuva par priekšrocību un neapdāvinātība par likumu.

Grāfiste grima sarežģījumu purvā, kura akači bija neatrisinātas pro­blēmas un viegli paredzamas un pat novēršamas katastrofas, kas atkār­tojās tikpat regulāri un nemainīgi kā gadalaiki. Nākamajos pavasaros, kad atgriezās saule un jaunas dzīvības siltumā no olām izšķīlās miljo­niem odu, Trakais Rakstvedis mēdza stāstīt, ka apūdeņošanas kanāli grāfistē netika uzturēti pienācīgā kārtībā, tāpēc katru otro vasaru lietus trūkums izraisīja iznīcinošu sausumu; tāpat viņš teica, ka nekoptie meži un krūmāji bija par iemeslu tam, ka Dogonas gultnē nokļuva pārāk daudz kritalu, zaru un citu gružu, kuru dēļ katm otro gadu rudens lietavas izvēr­tās par postīgiem plūdiem. Aukstajos ziemas mēnešos, kad kvēlošas ogles palika gailam pavardos visu nakti, gadījās, ka dzirkstele aizskrien līdz mājokļa sienai un aizdedzina salmus, ar kuriem bija aizbāztas šķībo un satrupējušo baļķu spraugas. Nabadzīgajos ciemos mājeles slējās cieši cita pie citas, jo tikai bagātnieki var atļauties lielus plašumus, — tā nu liesmas, rijīgas un nežēlīgas, skrēja tālāk no mājas uz māju gluži kā posta eņģeļi, un no rīta dzīvi palikušie, skaitīdami mirušos un aprēķinādami zaudējumus, ne tikai žēlojās par ļauno likteni, bet arī meklēja nelaimes vaininiekus. Kā visu likstu un nelaimju iemesls tika minētas elfu burves­tības vai raganu ļaunprātības, jo šie nešķīsteņi tak nespēj vien piesātināties ar cilvēku dzimumam uzsūtīto postu, tiem nepietiek ar sausumu, badu un plūdiem. Un pēc katras posta dienas cilvēku dzimums zvērēja, ka nokārtos rēķinus ar tiem, kuri būrušies un pesteļojuši, — atriebsies tiem ar uguni un tēraudu. Ar uguni, tēraudu un sāpēm.

Bet vasarās, kad krusas birumi mijās ar kveldējošu sauli, kas nokai­tēja ielas, Rakstvedis ķērās pie jaunas tēmas un beidzot skaidroja, kā gan tas gadījies, ka pēc veselas virknes ķēniņu, kuri cits ar citu sacentušies neldzībā un ģeķībā, pilsētas Inkvizitoram Erlīnam izdevies sagrābt visu civilo un militāro varu, kaut arī ķēniņš Aturds Piektais vēl bija dzīvs.

Kad Aturds nomira, Erlīns bija pietiekami gudrs, lai pats sev pie­šķirtu Valdītāja un Tiesneša titulu, kas tomēr neskanēja tik biedējoši kā Inkvizitora vārds. Tagad visa vara bija viņa rokās. Par ķēniņu kļūt viņš tomēr nevarēja: visi jau pārāk labi pazina viņa cietsirdību, tāpēc uz ievēlēšanu nebija ko cerēt. Nebija nevienas pietiekami ievērojamas pilsētnieku vai aristokrātu ģimenes, kurai vismaz kāds tuvinieks nebūtu nokļuvis uz moku rata, zem bendes cirvja vai uz nezināmu laiku nozu­dis pazemes cietumos. Bet Erlīns nezaudēja dūšu, viņš vienkārši atcēla vārdu ķēniņš un aizliedza to lietot. Viņš atcēla ķēniņa varu kā tādu un pasludināja, ka ķēniņa ievēlēšana un valdīšana ir tikai gluži liekas pagātnes paliekas; tiem, kuri kopa zemi un mežus, strādāja darbnīcās un veikaliņos, viņš atņēma īpašumus un nodeva centralizētā grāfistes valdījumā, bet ikvienam, kam vēl kāda mantība bija atlikusi, uzvēla plecos nepanesamu nodokļu slogu; oponentiem un tiem, kurus tikai turēja aizdomās par nepakļāvību, viņš uzbruka kā traks suns, un valsts ieslīdēja tik staignā un neizbrienamā postā un trūkumā, kāds nebija pieredzēts kopš orku laikiem.

Aizbildinoties ar tiecību uz jaunu laikmetu, Valdītājs un Tiesnesis pat pavēlēja nojaukt krietnu daļu senās ķēniņa pils un tās vietā uzbū­vēt dīvainu ēku bez arkām, bez kolonnām, bez kontrforsiem — asimet­risku monolītu blāķi, kas atgādināja termītu pūzni. Jaunajai pilij trūka jelkādu rotājumu, sienas bija vienādi augstas, nebija ari iekšējo dārzu un pagalmiņu, tāpēc ēkas iekšienē bija neskaitāmas aklas telpas, kurās nebija logu un pat ne vēdināšanas lūku. Rankstrailam tas nešķita īpaši svarīgi, taču Rakstvedis uzsvēra, ka šīs pils būve esot bijis svarīgs lū­zums — veids, kā pavēstīt, ka viss agrāk celtais un radītais ir tikai drazas. Tas, kurš noliedz pagātni, nogalina nākotni, teica Rakstvedis. Un Rank­strails, pacietību zaudējis, pamāja un mēģināja aizlavīties: reizēm vīreļa runās varēja uztvert arī kādu loģisku pavedienu, taču, kad viņš uzsāka ierasto dziesmu par nogalināto nākotni, bija skaidrs, ka nu sāksies gau­das un žēlabas, kuru klausītājam bija jābūt apveltītam ar lielākām iz­pratnes un iecietības rezervēm. k