Pēdējais orks

Daligarā valdīja gandrīz tikpat liels satraukums kā pirms astoņiem gadiem, kad te bija uzradies baismīgais elfs. Melnie laupītāji postīja un dedzināja dienvidu novadus, un pilsētnieki par viņiem vien runāja. Šie noziedznieki savus šausmu darbus bija uzsākuši nelielos bariņos, bet pamazām pārtapuši īstā karaspēkā. Tie nebija orki, tomēr to cietsirdība pieņēmās spēkā ar katru gadu, kā jau nereti notiek, kad nežēlība kļūst par spēli, kurā likmes aizvien jākāpina, un kad ikvienas bandas vadonis cenšas pārspēt pārējos kā sāncenšus turnīrā.

Lai varētu stāties pretī laupītājiem un pasargāt zemnieku saimniecī­bas, visus, kas pieteicās, automātiski ieskaitīja algotņos, — bet visus šai gadījumā nozīmēja tikai nedaudz vairāk par nevienu, jo dienvidu siro­tāju ļaunā slava tikai nedaudz atpalika no Nezināmo zemju orkiem. Neviens no sadrūmušajiem rekrutēšanas virsniekiem Rankstrailu par viņa vecumu lieki neizjautāja, tā nu viņš tika uzņemts vieglajos kājniekos.

Viņš saņēma astronomisku summu — astoņdesmit vara grašus un čet­rus sudraba dālderus — samaksu par iestāšanos un pirmo dienesta gadu, karojot Daligaras labā. Par šo naudu vajadzēja iegādāties visu nepiecie­šamo aprīkojumu, turklāt tas bija jādara labi žigli, jo jau tai pašā pēcpus­dienā bija paredzēts doties uz dienvidiem, kur laupītāji bija nopostījuši ciemus un pakalnus.

Rankstrails klīda pa Daligaru uzbudināts un apstulbis. Šīs pilsētas putekļainās un netīrās ieliņas vijās kā murskulī sametušies pavedieni, un viņš tajās nemitīgi apmaldījās — salīdzinājumā ar šo vietu Ārējais loks ar visām savām skrandām šķita kas līdzīgs Leiputrijai. Ārējā lokā nabadzība allaž bija cerīga un trokšņaina, smaržu pilna, smaržu apsolī­juma pilna. Varētu teikt, ka tur trūkums nekad nebija pilnīgs un galīgs: tas bija nevienmērīgs — reizēm bija, ko krimst, reizēm nebija, taču nekad nebija tā, ka nebūtu pilnīgi nekā. Galu galā vismaz varēja atrast kādu kāposta kacenu, kukurūzas vālītes serdi vai kartupeļu mizas, ko bija izmetuši tie, kam veicās tik labi, ka varēja atļauties izmest kacenus un serdes un mizot kartupeļus. Bet Daligarā nebija nekā. It visur bija manāms izmisuma pilns un blāvs posts, kam nebija nekā kopīga ar to krāsaino un skaļi klaigalējošo nabadzību, pie kādas bija pieradis viņš. Rankstrails redzēja bērnus, kuru āda bija tik plāna un nostiepta, ka zem tās bija jaušams katrs galvaskausa grumbulis, un viņu pārņēma šaus­mas, iedomājoties, ka nākamo ziemu šie bērni neizturēs. Viņš redzēja mātes, kuru skatiens bija tik tukšs, ka pie apziņas tās nespēja atsaukt pat viņu rokās brēkājošo bērnu raudas.

Kad šķita, ka drīz dūša pavisam saskries papēžos, Rankstrails ierau­dzīja kādu pieaugušu sievieti, kura augumā nebija lielāka par mazu bērnu. Viņš to pazina. Viņš to bija redzējis bērnībā, kad tā bija grozījusi virs uguns gārņu pilnu iesmu.

— Rasa, — viņš to pasauca un tad, atcerējies dižkundzes vārdus, runāja ar mazo, skrandās tērpto sievieti tā, kā mēdz runāt ar kungiem. — Jūs esat Rasa, viena no rūķu cilts kundzēm!

Rasa apstājās un ilgi raudzījās uz viņu. Tad atplauka smaidā. Rank­strails nodomāja, ka, nosaucot kādu par kungu vai kundzi, šiem vārdiem reizēm ir lielāka vērtība nekā skanīgām monētām vai gluži par velti uz­dāvinātam gārnim. Arī viņa to uzreiz pazina, kaut arī bija redzējusi tikai vienreiz, turklāt laikos, kad viņš bija bērns. Rasa viņam pastāstīja, ka pēc dižkundzes nāves uzskatījusi par labāku doties projām no Varilas, jo viņu vilinājušas (varbūt pareizāk būtu teikt maldinājušas) runas par Daligaras taisnīgumu, kas bija dzirdamas visās malās. Tagad jau bija par vēlu pārdomāt — to Daligara neļāva nevienam, taču katrā ziņā Varilas beztaisnīgums bijis tūkstoškārt labāks par Daligaras taisnīgumu.

Šai pēcpusdienā Rasa uzņēmās gādību par Rankstrailu un izvadāja viņu pa pilsētu.

Pusi savas naudas puisis izmantoja, lai nopirktu zobenu, lētāko no visiem, kas bija nopērkami. Kalējam šis ierocis bija sanācis nedaudz asimetrisks un nedaudz līks, tam bija koka spals un saskrambāts bron­zas šķērsis, bet gala pogas nebija nemaz, jo tā jau bija nokritusi un pazu­dusi zobena ne pārāk spožajā pagātnē. Iepriekš tas bija piederējis kādam āviniekam, kurš piedzēries bija aizmidzis piesaulītē un dabūjis galu no saulesdūriena. Ierocis Rankstrailam bija par vieglu un par īsu, arī asmens bija aprūsējis — tomēr tas bija zobens. Šaujamloks un bultas viņam jau bija, tos viņš bija pagatavojis gārņu medībām, taču tie derēja, lai no­triektu arī jebkuru citu dzīvu radību. Arī bruņas viņš jau bija uztaisījis pats, kā rotaļādamies, sapņodams, ka reiz būs viens no saulē mirdzoša­jiem bruņiniekiem, — viņš tās bija sameistarojis no pamazām savāk­tām Vidējā loka amatnieku metāla drazām, kuras bija sastiprinājis kopā ar kažokādu strēmelēm, kas bija iegūtas no visdažādākajiem malumedību upuriem — galvenokārt trušiem un āpšiem. Šo pūliņu rezultāts neapšaubāmi kaut nedaudz spēja sargāt viņa rumpi, taču skats bija drūms un baigs, un Rankstrailu tūdaļ iedēvēja par Lāci.