Pēdējais orks

Rankstrails apguva laba komandiera pamatlikumus: dot tikai nedau­dzas un skaidras pavēles, kas to izpildītājiem vienmēr būtu pa spēkam. Labs komandieris novērš kautiņus, nevienu nepazemo un neļauj to da­rīt arī citiem. Par spīti visiem piedienības likumiem un laižot gar ausīm visus pārmetumus un zākāšanos, Rankstrails savās bandās uzņēma ari meitenes, kas izteica šādu vēlēšanos (patiesībā gan tikai savu māsu Liesmu), — tā viņš gribēja tām sniegt jel kādu izvēles iespēju, jo, viņa­prāt, jebkas, pat stundām ilga stāvēšana rīsu lauku ūdeņos, sirdij pamir­stot bailēs no mežsargiem, bija nesalīdzināmi labāk par nenovēršamo veļasmazgātāju likteni, kas gaidīja ikvienu šejienes sievieti.

Pirmajā reizē, kad Liesma pievienojās viņu pulkam, Rankstrailam vajadzēja viņai ierādīt, kā rāpties augšup pa sienu un kā to pārvarēt. Liesma mūrim pāri tika, taču šajā pirmajā reizē tas aizņēma visai daudz laika, daži no puikām zaudēja pacietību, un nepacietība papildināja sa­šutumu par to, ka piedzīvojumu maitā skuķa sabiedrība.

— Ko var gribēt no tādiem, kam vecāki ir rētainā un muļķis, kas nevienu citu nav varējis noprecēt… — nomurmināja kāda balss.

Rankstrails arī tumsā spēja noteikt, kurš tas bija. Viņa prātā eksplo­dēja naids un niknums. Viņš apjēdza, ka šoreiz nespēs, kā parasti, apstā­ties brīdī, kad pretiniekam parādās pirmie zilumi un tas lūdz žēlastību. Šoreiz viņu nespēs apturēt nekas, ne asinis, ne drūpoši kauli. Viņš gri­bēja tikai vienu: aplikt rokas ap runātāja kaklu un žņaugt, žņaugt, līdz tas vairs nekad nevarēs izdvest nevienu apvainojumu.

Taču viņš pat nepaguva izkustēties no vietas.

■m

Viņu apturēja Liesmas izsmējīgā balss:

— Dievi katru soda citādi: manai mammai tika apdedzinājuma rēta, bet tavējai piedzima tukšprātiņš dēls, — viņa līksmi nočukstēja. — Un tici man, tas ir daudz ļaunāk. Manas mātes dzīvē bija laiks, kad rētu viņai nebija, un arī peklē viņu vairs nededzinās. Bet tavā dzīvē nav bijis ne brītiņa, kad tu nebūtu bijis muļķis.

Visi sāka smieties un spurgt, spiezdami mutei priekšā plaukstas, un Rankstrails atguva elpu. Dusmas noplaka. Un ar katru nākamo brīdi tās šķita bezjēdzīgākas un neldzīgākas. Viņš nodomāja, ka nevar taču no­galināt visus stulbeņus, ko satiks savā ceļā, — vajadzēs iemācīties darīt tā, kā tikko bija darījusi Liesma: panākt, lai tie paši sajūtas kā pēdīgie muļķi, un tad arī mamma nebēdāsies, jo viņa taču bēdājās ik reizi, kad viņš kādu piekāva. Viņš pats sev nosolījās vairs nekauties, nemaz neuz­sākt kautiņus — šajā naktī viņš bija sapratis (un no šī atklājuma viegli sareiba galva un sametās nelaba dūša), ka spētu nogalināt.

No māsas Rankstrails iemācījās ne tikai to, kā izaicinājumam atbil­dēt ar vārdiem, nevis dūrēm; Liesma viņam iemācīja arī censties nodarīt pēc iespējas mazāku kaitējumu dzīvniekiem. Tika nolemts neaiztikt ligzdas, kad tajās ir mazuļi, un nenogalināt mātītes, bet gadījumos, kad medījuma dzimums nav skaidrs, labāk no tā atteikties. Rankstrails bija spiests atzīt, ka Liesmas ierosinātie likumi ir saprātīgi: ja nebūs olu un jaunu perējumu, pavisam drīz arī gārņu un dzēšu būs mazāk, un tas kai­tēs tikai pašiem medniekiem.

Tāpat kā bija visai smagi apzināties jebko, kas darīja viņu atšķirīgu no pārējiem, Rankstrailam nebija viegli atzīt arī to, ka visi citi, ieskai­tot Liesmu, medījumu pamana kādu mirkli vēlāk. Patiesībā būtu parei­zāk teikt, ka viņš pats medījumu pamanīja kādu mirkli agrāk par citiem. Spēja jau iepriekš zināt vēl nenotikušo, kā toreiz, kad viņš bija uzminē­jis dāvinātā medus podiņa saturu, vairs nekad un nekādos apstākļos neizpaudās — bija tikai viens izņēmums: tie brīži un stundas, kad viņam rokā bija ierocis. īsu mirkli pirms viņa acis ieraudzīja radību, kam bija lemts kļūt par medījumu, viņš jau zināja, kur un kāda tā būs.

Nebeidzami garajās ziemās, no kurām neviena tomēr nekļuva par pēdējo, pateicoties Rankstraila slepus piegādātajiem žagariem, Trakais Rakstvedis šķaudīdams un šņaukādamies skaidroja, ka Daligarā tāpat

kā Varilā ķēniņa tronis daļēji tiek mantots un daļēji tiek iegūts vēlē­šanu ceļā. Ķēniņu ievēlēja, un šādās vēlēšanās par kandidātiem un balsotājiem varēja būt vienīgi vīri, kas nāca no ievērojamām aristokrātu ģimenēm. Bieži, taču ne vienmēr un ne obligāti par ķēniņu kļuva iepriekšējā ķēniņa dēls. Ja valdniekam bija vīriešu dzimuma pēcnācējs, tas tika uzskatīts par galveno pretendentu uz troni, ja vien ar savu rīcību vai raksturu neradīja iemeslu šaubām vai arī ja nebija vēl kāds cits kan­didāts, kurš izcēlies ar īpašiem nopelniem. Izņēmums no šī likuma bija Ardvins — ģenerālis, kuru par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja tad, kad viņš bija patriecis orkus un izglābis to, kas vēl bija atlicis no Daligaras pēc tam, kad valdošais ķēniņš pilsētu bija pametis likteņa varā un pats aizbēdzis uz Aljilu, nepieejamo un neieņemamo pilsētu, kura kā vanags slēpās augstu Ziemeļu kalnos. Ardvins nepiederēja pie pilsētas aristo­krātijas un negribēja arī, lai tai piederīgi būtu viņa pēcnācēji, tāpēc tie, slēpdami savu izcelsmi, iejuka tautā.