Pēdējais orks

Bruņas bija vieglākas, tāpēc arī sliktāk sargāja: tās ne vienmēr spēja aizkavēt zobenu cirtienus, arī no neliela attāluma raidītas bultas un šķēpi tām triecās cauri, un katra otrā smaile ieurbās miesā. Toties šādās bruņās tērptie varēja pārvietoties tikpat ātri kā ienaidnieki, un tāpēc algotņu pulks cīnoties varēja izmantot stratēģijas, kas nekādi nebija piemērotas regulārās armijas vienībām. Tāpēc algotņus sūtīja uz Zināmo zemju ro­bežām stāties pretī orkiem austrumos un Melnajiem laupītājiem dien­vidos, kad lauku sētas dega ugunīs, bet grāfistes pavalstnieku galvas dekoratīvos nolūkos tika spraustas uz mietiem.

Kad bija pavisam slikti, algotņi bēga; oficiāli to gan sauca par atkāp­šanos, un par bēgšanu nesodīja, ja vien tai sekoja jauns uzbrukums un kāda uzvara. Pamatojums bija visnotaļ saprātīgs: aizbēdzis karavīrs paliek dzīvs un pēcāk var turpināt karot. Kad algotni nogalināja, viņa miesu pameta turpat, kur tas bija pakritis. Pulka biedri, ja vien nebija pārāk aizņemti bēgot, uzbrūkot, skrienot vai lamājoties par laikus nepiegā­dāto ēdmaņu un nesamaksāto algu, varēja kritušajam izrādīt labvēlību un izrakt kapa bedri, un pat uzlikt uz tās kādu piemiņas zīmi. Ja miruša­jam bija sieviete un šī sieviete bija tam dāvājusi bērnus, tad karabiedri reizēm savāca un nosūtīja tiem mirušā mantību, — taču teorētiski algotņiem bija aizliegts pagādāt sev sievieti. Algotņi nedrīkstēja pre­cēties. Ne jau tikai tāpēc, ka tie, kuriem būtu ģimene, pārlieku censtos saudzēt savu dzīvību. Vienkārši šādiem ļaudīm labāk bija palikt nepre­cētiem.

Lai varētu iestāties algotņu vieglajā kavalērijā, bija vajadzīgs zirgs, tātad pirmā pakāpe bija infantērija.

Kājniekos ierindoja ikvienu, kurš tik zemu vērtēja savas tiesības uz izdzīvošanu, ka vēlējās šai pulkā iekļūt. Neviens neinteresējās par rekrūša izcelsmi, vārdu un agrākajos gados piedzīvoto. Alga bija piecpadsmit vara monētu un viens sudraba dālderis ik pēc trim mēnešiem: reizēm gan algu izmaksāja ar novēlošanos, reizēm izmaksāja tikai daļēji un reizēm neizmaksāja nemaz, bet bija arī reizes, kad viss tika samaksāts īstajā brīdī un pilnā apjomā. Visa pirmā gada alga tika izmaksāta uz priekšu, lai jaunkareivis varētu nopirkt sev bruņas, ķiveri, kājsargus, zobenu un vismaz vienu dunci, loku un arbaletu. Bultas visi iemanījās izgatavot paši — lai ietaupītu. Patiešām, lai arī cik sliktas kvalitātes, nesaderīgs un jau citu vīru iepriekš lietots būtu šis ekipējums, ar viena gada algu bieži vien nepietika, lai to visu nopirktu, un augļotāju aizdevumu pro­centi bija vēl vienas no briesmām, kas pastāvīgi apdraudēja algotņus tāpat kā orku raidītās arbaletu šautras un laupītāju viltīgie slēpņi.

Kā Rankstrails saprata, visu vieglajai infantērijai piederīgo dzīves pa­matu pamats bija cerība: cerība netikt nogalinātiem, cerība saņemt algu, cerība, ka pārtiku izsniegs un tā nebūs ne pārāk trūcīga, ne pārāk iepuvusi. Cerība, ka pašu taisītās bultas nesalūzīs, nenovirzīsies no mērķa, to smai­les neizrādīsies pārāk vieglas un apturēs laupītājus un orkus, iekams tie paspēs raidīt savas nolādētās šautras — kārtīgu kalēju kaltas, ar dzelzs vai tērauda smailēm, izšautas no pamatīgiem, īstu meistaru darinātiem arbaletiem.

Līgums bija jāslēdz uz piecpadsmit gadiem. Ja pirms šī termiņa bei­gām kāds mēģināja aizlaisties, viņu notvēra un pakāra. Savukārt tos, kuri iedomājās bēgt jau pirmajā gadā, proti, laikā, par kuru jau bija saņemta alga, — tos arīdzan sodīja ar nāvi, tikai pacenšoties, lai tā būtu lēna un sāpīga. Tāds pats sods — nāve —, bet sasniegta, liekot liekā vēl radošāku pieeju un ilgākas mocības, bija paredzēta arī par sistemātisku nepaklau­sību, par bēgšanu, kurai sekojusi sakāve, vai, lai dievi pasargā, par dumpīgumu un sacelšanos.

Mazākiem pārkāpumiem bija paredzēti mazāki sodi — sākot ar pērie­niem un beidzot ar sakropļošanu. Gandrīz nevienam neizdevās nodienēt piecus gadus un saglabāt sākotnējo pirkstu un zobu skaitu. Daligaras

■P

pilsētā pastāvīgi strādāja piecpadsmit bendes, un trīs no tiem nodarbo­jās tikai ar algotņiem.

Pēdējo nakti mājās Rankstrails gulēja nemierīgā miegā — tajā ielau­zās drūms sapnis, kurā rādījās vilka rīkle. Viņš pamodās krietni pirms rītausmas, tumsā saoda savējos, un skumjā doma, ka tagad tie jāpamet, gandrīz laupīja viņam spēkus. Neveikli saīsinot krekla piedurknes, viņš bija ieguvis pietiekami lielu auduma gabalu, lai uz tā ar oglīti varētu izklāstīt savus nodomus lasītpratējai Liesmai un viņa visu varētu pa­skaidrot tēvam un brālim.

Kad Rankstrails izgāja no Varilas, svīda gaisma. Viegla migliņa klāja pasauli, un Rankstrailam šķita, ka viņš dodas dziļāk sapnī. Kad saule jau bija augstu debesīs un migla izklīda, zēns atskatījās un uzlūkoja pilsētu, kura slējās tik varena un majestātiska; rīsu laukos ūdeni aizsedza jaunie zaļie dzinumi, biezi saauguši un maigi, tie radīja iespaidu, ka ap pilsētu izritināti neizmērojami plaši, mīksti paklāji.