Pēdējais orks

Sirds bija sažņaugusies bezkrāsainās skumjās, kam viņš pat neprata atrast nosaukumu. Pamest tēvu, Liesmu un Borstrilu — tas nospieda smagi kā svins. Turklāt, ja nebūs Liesmas, kam gan viņš stāstīs visu pie­redzēto un kas to stāstīs viņam? Un Borstrils — brālītis nesen bija iemā­cījies runāt, un Rankstrailam jau patika klausīties viņa tērgāšanā. Arī Borstrils kā pašu pirmo vārdu bija izrunājis Aail.

Liesma bija lieliska loka šāvēja, taču medībās iet viņa nevarēja. Kādu gārni izdotos nomedīt arī viņai, taču, ja mežsargi viņu pieķertu, būtu gaidāmi pātagas sitieni. Liesmai bija tikai desmit gadu, turklāt viņa bija meitene. Sievišķi ir daudz smalkāki un trauslāki par vīriešiem. Un vispār meitenei tikt mežsarga pieķertai un saņemt pērienu būtu daudz ļaunāk.

Arī Liesma prata rakstīt: Rankstrails bija panācis, lai, tāpat kā iepriekš izmantojot ielas putekļus par tāfeli, Trakais Rakstvedis iemāca burtus arī viņai, bet Rankstrails nebija drošs, vai viņa prombūtnes laikā māsa turpinās vingrināties un apgūt jaunas zinības.

Taču vārdam alga piemita pārāk liels burvju spēks, tas vilināja kā uguns naktstauriņus. Ik reizi — un tādu bija daudz —, kad viņš jau gra­sījās apstāties un griezties atpakaļ, prātā pavīdēja šis vārds. Alga nozīmēja,

Ј

ka viņš saņems to, kas pienākas, un nepārkāps nevienu likumu, — ja nu vienīgi to, ka puikām vajadzētu palikt mājās, nevis iet karot.

Par šo algu viņa tēvs varēs nekaunoties nopirkt ēdienu un pama­zām, pamazām sākt atdot parādu aptieķniekam.

Ceļā pagāja trīs dienas. Viss gājiens bija nemitīga staigāšana turp un atpakaļ: palaikam viņš pārdomāja un griezās riņķī uz Varilas pusi, jo taisnība jau bija — naudu patiešām vajadzēja, bet tikpat skaidrs bija tas, ka viņš gatavojas pastrādāt neprātību. Lāgiem viņš piestāja, lai pa­medītu, lai padomātu, lai sameklētu ūdeni, lai pavērotu mākoņus, un to visu viņš darīja, nezaudēdams cerību, ka pie apvāršņa parādīsies tēvs vai Liesma, kas steigsies viņam pakaļ, — sākumā tie ķūs sīki punktiņi, tad īsti cilvēki, kas rāsies un kliegs, ka viņš esot zaudējis prātu un rīko­jies kā pēdīgais nelga; viņi šķendēsies un lamāsies, bet viņš sāks raudāt, ūn tad viņi apskausies un visi kopā atgriezīsies mājās.

Bet pie apvāršņa neviens neparādījās.

Kaut arī iztērējis ceļā trīs dienas, viņš tomēr nonāca Daligarā. Pil­sēta bija maza un neviesmīlīga, iespiesta starp diviem Dogonas atzariem, kas to ieskāva kā milzīgs aizsarggrāvis. Varila, pirmās rūnu dinastijas senā galvaspilsēta, kuras staltos namus un nocietinājumus sedza snieg­balts marmors, tika dēvēta par Gārni, un tā slējās uz pakalna, valdot pār apkārtējo klajieni, kas bija sadalīta rīsa laukos, ko citu no cita no­šķīra mandeļkokiem apauguši dambji; savukārt Daligaru sauca par Dzeloņcūku, un tā bija īstenā Cilvēku zemes galvaspilsēta.

Daligara bija būvēta no sarkaniem, cepļos dedzinātiem ķieģeļiem, putekļaina, nelaipna un īdzīga tā slējās Tumšo kalnu ēnā. Pilsētas aiz­sargmūri bija zemi, bet stipri, visapkārt nospraudīti asiem pīķiem. Tā atradās uz salas starp divām Dogonas attekām, un pār katru no tām slējās paceļamais tilts. Pie vārtiem bruņoti sargi stāvēja tik cieši, it kā pilsēta arī patlaban ar kādu karotu. Atšķirībā no Varilas, kurā ikviens varēja ieiet un no kuras tikpat brīvi varēja iziet, Daligara tika sargāta kā zelta pilna lāde, kaut arī izskatījās, ka zelts jau sen izsīcis. Tie, kuriem bija tas gods šai pilsētā dzīvot, to pamest nedrīkstēja, savukārt tiem, kuri te gribēja iekļūt, vajadzēja nopietnu iemeslu un prasmi savu vajadzību pierādīt.

Rankstrailu māca ne tikai bažas par grūtībām, kas viņu gaidīs nāka­majos gados, protams, ja vien viņš spēs izturēt un izdzīvot, ne tikai sāpes par pamesto ģimeni, kuras sūrstēja kā vaļēja brūce, — bija vēl kādas bailes, tumšākas un sarežģītākas: nelāgas aizdomas, ka saimnieks, kura rokās viņš grasās nodot savu likteni, neizceļas ar gudrību un taisnīgumu. Tā kā tēva klepus nebija ārstējams un aptieķnieka rēķinu vajadzēja ap­maksāt šā vai tā, Rankstrails algotņos iestājās, taču apņēmies būt piesar­dzīgs. Viņš pārdos savu spēku, taču ne savu dvēseli.

Par Dzeloņcūku saukto pilsētu viņš sasniedza gaišā vasaras sākuma rītā. Gludi miežu un kviešu lauki mijās ar izspūrušiem saulespuķu laukiem. Vārpas vēl bija zaļas un zemas, un tām pāri līgojās neskaitāmi saulē tvīk­stoši magoņu ziedi. Pāri tīnimiem vējā laidelējās bezdelīgas, un to lidojums bija jautri mainīgs un svaidīgs, jo ķeramo kukaiņu bija daudz. Rankstrails nolēma šī rīta gaismu un bezdelīgu līksmās lidas uzskatīt par veiksmes zīmi. Saules staros arī pilsētas sarkanie ķieģeļi ieguva zeltainu nokrāsu.