Pēdējais orks

Rankstrails klausījās un domāja. Sapnis par bruņinieka godu saruka pavisam niecīgs, tas pameta saules nokaitētās dienas stundas un pavī­dēja vien īsajos brīžos starp nomodu un miegu. Vienīgi tad, kad acis jau vērās ciet, Rankstrails vēl iztēlojās, kā spēs Varilas pilsētai apliecināt savu varonību. Viņš sapņoja, ka reiz vadīs bruņinieku pulku, kas trauk­sies atbrīvot šo aplenkto pilsētu. Sapņoja, ka atgriezīsies, zelta un slavas rotāts, un Citadeles ļaudis pašā vecās pilsētas sirdī, triju aizsargmūru gredzenu viducī, zem pergolām un starp dārziem klanīsies, viņam tuvo­joties, un pasludinās viņu par savu ķēniņu.

Taču arī viņa bērnišķīgajos sapņos par slavu allaž bija jaušama ne­miera ēna, kas ar laiku kļuva arvien jūtamāka, — tā bija apziņa, ka reiz orki atgriezīsies, jo tie vienmēr agrāk vai vēlāk atgriežas. Tā bija neizpro­tama, tomēr dziļi sakņota zināšana, viena no tām patiesībām, ko zina, un viss, — tāpat kā viņš zināja, kas ir viņš pats, un apzinājās, ka viņa spēks ar katru dienu aug. Beigu beigās izsapņojies Rankstrails griezās uz sāniem, iekārtojās kādā pozā, kas būtu pietiekami ērta viņam pašam un pārlieku nekaitinātu viņa utis, un aizmiga, nospriezdams, ka galu galā, ja cita ceļa nav, viņš var kļūt arī par algotni. Vismaz ar orkiem cīnīties viņš varēs.

Modās viņš pēc dažām stundām dziļā naktī. Lavījās ārā no mājas un, izvairīdamies no sargkareivju izklaidīgajiem skatieniem, rāpās pāri mū­riem, ko sedza sakņu dārzi, vīnogulāji un akmeņos kā uz kraujas augoši Vīģukoki; saltajās naktīs viņš devās projām uz rīsa laukiem sagādāt ko ēdamu sev pašam, savai ģimenei un visiem nelaimīgajiem lūdzējiem, kas klauvēs pie viņu durvīm, ko rotāja kokā griezti grifi, gārņi un para­dīzes putni.

Izrādījās, ka malumedības ir visai sarežģīta nodarbošanās, kas prasa likt lietā visdažādākās spējas: vajadzēja gārņus atrast, notriekt, izvairīties no mežsargiem un atgriezties pilsētā pa vārtiem, nepiesaistot sargka­reivju skatienus. Pēdējais, no kura vajadzēja izvairīties jau mājās pārnā­kušam, bija tēva skatiens. Tēvs viņam nekad neaizliedza medīt: Liesmai bija sekojis brālītis Borstrils, mammas klepus nebija atkāpies, un viņa vairs nevarēja mazgāt veļu, bet visiem vajadzēja ēst… Kaut arī visi šie apsvērumi bija skaidri un saprotami, tēva acis tik un tā pauda izmi­sumu un sakāvi, un, lai tikai nevajadzētu pieskarties dēla pārnestajam medījumam, viņš allaž apgalvoja, ka nav izsalcis, tā apdraudēdams ne tikai savu dvēseli, bet arī miesas veselību. Kaimiņi ātri vien ievēroja, ka viņu mājās badu nemirst, — galu galā to vēstīja cepeša smaržas, kas plūda no viņu skursteņa pāri sūnām un papardēm apaugušajam jum­tam, tā nu bieži pie viņu durvīm piestāja kāds lūdzējs.

Katru nakti Rankstrails devās uz rīsa laukiem. Ne katru nakti viņam izdevās ko nomedīt. Viņš iemācījās atminēt mežsargu pārvietošanos pēc pūču neskanīgajiem kliedzieniem. Pats viņš iemācījās staigāt tik klusu, lai pūces pārlieku nesatrauktos un ar saviem kliedzieniem nenodotu viņa klātbūtni mežsargiem.

Viņš iemācījās pretoties miegam, aukstumam, stingumam, kas pēc ilgas un nekustīgas stāvēšanas ūdenī pārvērta kājas nejūtīgos kokgabalos. Viņš iemācījās peldēt kā varde, jo tikai tā varēja izdzīvot tad, ja kādas no slūžām sabojājās un ūdens līmenis strauji cēlās, vai arī tad, kad ru­dens lietavas pārvērta rīsa laukus dziļos dīķos. No resna vītola zara viņš pagatavoja jaunu ieroci, kas, raidot asas smailes, spēja sasniegt upuri daudz lielākā attālumā: tas bija neliels, tikai trīs pēdas augsts medību loks. Izliekuma pašā vidū Rankstrails iegrieza savu R burtu. Loku viņš turēja paslēptu ozola dobumā ārpus pilsētas mūriem. Kā lingotājs viņš no sākta gala bija nepārspējams, bet loka šāvējs no viņa sanāca labs, taču ne izcils. Māsa Liesma, tikko viņš tai bija ierādījis, kā ar šo ieroci rīkoties, tūdaļ viņu pārspēja veiklībā.

Gārņi, dzēses, reizēm arī kāds trusis vai āpsis tika viņa mātei un arī apkaimes slimniekiem, maziem bērniem un grūtajām sievām; bet, it kā ar to nebūtu gana, vajadzēja barot ari Trako Rakstvedi. Lai paglābtu viņu ari no apmētāšanas ar akmeņiem, Rankstrails ieguva Arējā loka zeņķu labvēlību un paklausību, sadalīdams tos bandās un reizumis ņemdams līdzi savās naksnīgajās gaitās. Tikai tagad viņš atklāja, ka daudzi, arī par viņu vecāki puikas, baidās no tumsas.

Tumsa bija draudzīga un ērta, tumsa viņu ietīstīja kā mīkstā segā, tumsā viņš varēja kustēties droši un brīvi un oža viņu vadīja tikpat ne­kļūdīgi kā apjēga par formām un attālumiem dienas gaismā. Atklājums, ka no tumsas var baidīties, Rankstrailu apstulbināja — gandrīz tikpat ļoti kā secinājums, ka citiem atteikšanās no dažām miega stundām sa­gādā īstas mocības.