Monika un mežs

-     Mans suns! Monika piepeši iesaucās. Mans suns palika mājās!

-     Nekur viņš nepalika, teica večiņa un uzsvilpa. Tūlīt no ceriņu biezokņa izjoņoja Bens un, vēzēdams asti kā putekļu slotu, metās pie Monikas.

-     Kā tu ar viņu varēji runāt, to es nesaprotu, večiņa runāja, neizpratnē raudzīdamās uz Benu, kas patlaban lēkāja ap Moniku, no prieka skaļi riedams.

-     Es ar viņu noņēmos, līdz man mute izžuva, bet viņš tā arī neizdvesa nevienu sakarigu vārdu…

Bens uzrēja večiņai.

-     Kā tu dabūji šurp Benu? beidzot Monika brīnījās. Viņš taču nebija ie­gājis vannā?

Večiņa ar nicinājumu noraudzījās uz pinkaino suni. Viņa melnajā kažokā bi­ja saķērušies sīki dadzīši un nokaltuši zāles stiebri. Bez tam suns izskatījās tā, it kā būtu izvārtījies dubļos, kas pēc tam saulē izkaltuši…

-     Nu nē… vecenīte teica. Viņš nav no tiem, kas varētu iet vannā. Vai kas vispār jelkad mazgātos… viņa klusām piebilda.

Monika bija nometusies zemē līdzās sunim un patlaban izlasīja no viņa ka­žoka dadžus. Suns tā jocīgi smirdēja… Nudien, šī smaka bija gluži neciešama… Monika saviebās un nošķaudījās.

-     Toties viņš ir no tiem, večiņa turpināja, kas labprāt ložņā pa miskastēm un izošņā kanalizācijas caurumus…

-     Ā, un, kad viņš gāja garām vienam tādam caurumam, jūs viņu ierāvāt! iesaucās Monika.

-     Ierāvām…? večiņa sarauktu pieri brīnījās. Nu, ja tu ļoti vēlies, vari nosaukt to ari tā…

Kad Monika bija beigusi tīrīt Bena kažoku, viņa piecēlās kājās, nopurināja no džinsiem zāles stiebrus un jautāja: Un ko mēs tagad darīsim?

-     Ja tu esi beigusi bakstīties ap to suni, večiņa teica, ar nepatiku norau­dzīdamās, kā Bens, skaļi riedams, uzklūp kādam krūmam, mēs varētu bei­dzot doties ceļā.

-     Uz kurieni? Monika jautāja. Es nevaru te nez cik ilgi blandīties apkārt, mana vecāmāte satrakosies, kad ieraudzīs, ka manis nav mājās! Protams, ja vi­ņa to vispār pamanīs…

-    Paklau, večiņa teica un, acīm jautri zibot, paskatījās uz meiteni, vai tie­šām tu joprojām domā, ka viņa ir tava vecāmāte?

Monika iepleta acis un kādu brīdi pārdomāja. Tad viņa teica: Ak tad nav gan… Nu ja, man jau kādu laiku bija tādas aizdomas… Un kas tad ir mana ve­cāmāte? Droši vien tu pati! viņa iesaucās un sāka ziņkārīgi blenzt uz večiņu.

Bet tā tikai nosprauslājās un atcirta: Nekad mūžā! Es neesmu vecāmāte ne tev, nedz ari kādam citam! Man tā apšaubāmā laime, paldies Dievam, ir gā­jusi secen…

-    Ak tā… novilka Monika. Un kas tad ir mana vecāmāte? Un kur vīna ir?

-     Tur jau ir tā lieta, ka viņa ir kaut kur izčibējusi, teica večiņa un noplātī­ja rokas. Kaut kā vienā brīdī viņa samainījās ar to veču, pie kuras tu tagad dzīvo, bet pati pazuda. Un tagad viņa te kaut kur klejo…

-     Ak šitā, atkal noteica Monika. Tad jau viņa ir jādabū rokā. Citādi vēl aizklīdis pavisam prom…

-     Kā tad, piekrita večiņa.

-    Bet vienalga, man jāiet mājās, pēc brīža teica Monika. Tā tagadējā ve­cāmāte gaužām ātri saniknojas.

-     Par to tu vari neuztraukties, teica vecenīte. Mēs tevi nogādāsim atpa­kaļ tajā pašā brīdī, kad atgādājām šurp. Vai tu esi kaut ko dzirdējusi par ceļo­šanu laikā?

Monika sarauca pieri un apsvēra dzirdēto. Skaidrs, ka viņa bija dzirdējusi. Viņa taču nebija nekāda muļķe daudzās no tām grāmatām, kuras viņa bija lasījusi, bija rakstīts par ceļošanu laikā, un viņa zināja tikai to, ka tur viss bija iespējams. Tāpēc viņa par mājām vairs neuztraucās.

-     Tad jau viss kārtībā, Monika teica un pasvilpa Benam. Tas atskrēja un sāka mežonīgi luncināt asti. Viņš nojauta, ka nu tik būs kārtīga izskriešanās.

Večiņa un Monika devās ceļā, un Bens, skaļi riedams uz vāverēm, aizdrāzās viņām pa priekšu.

Diena bija silta un saulaina. Te nebija ne miņas no tā aukstā, vēju izpūstā un lietus izmērcētā rudens, no kura Monika bija ieradusies. Šeit laiks vairāk at­gādināja vasaras vidu. Augsti koki ar resniem stumbriem stiepa pretī zilajām debesīm savas kuplās, koši zaļās lapotnes, un tām cauri spīdēja spilgti balta saules gaisma. Vieglajai vēsmiņai sašūpojot koku zarus, saulstari mirgoja tā, it kā arī tos kustinātu vējš, un dzelteni saules zaķi lēkāja pa sūnām un pāri vir­šiem un brūklenājiem. Nebija nekādu brikšņu vai nokaltušu koku, tikai skaisti, veci ozoli, kļavas un dižskābarži, bet zem kājām mīkstu sūnu klājums. Tas vai­rāk atgādināja parku nekā parastu mežu.

Laiku pa laikam gājējām virs galvas nošvīkstēja spārni, un kāds liels, melns putns pārlaidās no viena koka otrā.

Vienu brīdi Moniku pārņēma sajūta, it kā kāds viņu vērotu. Tāda pati sajū­ta, kā kad Bendžamins tupēja uz vannas istabas griestiem. Viņa sarauca pieri un piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Paslēpies aiz kāda resna dižskābarža

stumbra, tā ka tikai galva vien rēgojās laukā, uz viņu lūkojās maziņš, jocīgs jenots. Ieraudzījis, ka Monika ir viņu pamanījusi, jenots noraustīja savu pelēko purniņu un nošķaudījies pazuda aiz koka.

Monika iesmējās. Viņa vēl nekad nebija redzējusi dzīvu jenotu. Ha! Tu re­dzēji to jenotu? viņa priecīgi sauca. . | §