Monika un mežs

Monika devās uz to pusi, kur, pēc vecenītes vārdiem, vajadzēja būt kori­doram, un patiešām aiz stūra sākās tumša eja, kuras viņā galā vīdēja kaut kas gaišāks. Monika pasauca suni un devās prom pa koridoru. Tas bija šaurs un tik tumšs, ka meitene tik tikko redzēja, kur spert soli. Pat suns likās piesardzīgs un lēnām sekoja savai saimniecei pa pēdām. Koridors laikam bi­ja izklāts ar tepiķi, jo grīda zem kājām likās diezgan mīksta, tā ka pat soļu skaņas tajā noslāpa. Beidzot gājiens bija galā, un viņi iznāca diezgan plašā istabā.

Gar sienām līdz pat griestiem stiepās grāmatu plaukti, bet šur un tur stāvē­ja mīkstie atzveltnes krēsli un dīvāni, visi pārvilkti ar samtainu, tumši sarkanu drānu. Pie katra krēsla un dīvāna bija pa stāvlampai. Acīmredzot viss bija iekārtots tā, lai cilvēks, izvēlējies grāmatu, varētu vienalga kur apsēsties un pa­lasīt. Viņā stūri stāvēja paliels galds ar daudzām atvilktnēm, un, kad Bens ie­raudzīja, kas uz tā atrodas, viņa ausis satraukumā saslējās, un viņš izdvesa sa­jūsminātu kaucienu.

Uz galda stāvēja pats lielākais radio, kādu Monika jebkad bija redzējusi, un tam zem frekvenču rādītāja bija kloķis, kas tik liels un apaļš bija izveidots ne­pārprotami tikai viena vienīga iemesla pēc lai Bena zobiem būtu pēc iespē­jas vieglāk to satvert…

Izgrūdis vēl vienu apslāpētu kaucienu, kas skaidri pauda sajūsmu par netica­mo veiksmi, Bens lieliem lēcieniem piedrāzās pie radioaparāta un, rūkdams sakampis zobos kloķi, metās to grozīt šurpu turpu.

-     Nenāktu par ļaunu radio vispirms ieslēgt, teica Monika. Protams, ja vien tu nevēlies to tāpat vien pakošļāt…

Suns izlaida no zobiem apžļurgāto kloķi un sāka pētīt radio, lai saprastu, kā tas ieslēdzams. Tomēr Monika pareizo pogu atrada pirmā un nospieda to. Tū­līt no radio atskanēja briesmīga šņākoņa, pie tam vēl pamatīgi skaļa. Monika nogrieza to klusāk, un Bens, kas piešķiebtu galvu un saspicētām ausīm bija vē­rojis meitenes izdaribas, atkal ķērās pie kloķa.

Labu laiku nenotika nekas, tikai šņākoņa kļuva te klusāka, te skaļāka. Un  tad visbeidzot suns kaut kam uzdūrās. Tagad radio izdvesa dīvainu, daudzu bal­su dziedātu sērīgu dziesmu. Bens ierūcās un atkal sakampa kloķi.

Kādu bridi atkal skanēja parastā šņākoņa, bet tad piepeši visu istabu piepil­dīja spalga dziedāšana. Kāds visai izjusti jodelēja.

Bens ienīda tikai divus mūzikas veidus klavieres un jodelēšanu.

Tāpēc viņš ar tādu niknumu sagrāba zobos kloķi un pagrieza to tik strauji, ka tas nolūza, un Bens ar visu kloķi zobos pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ un, zaudējis līdzsvaru, sāniski apsēdās uz tepiķa.

-     Brīnišķīgi, teica Monika. Tagad tu esi nograuzis večiņas radio kloķi. Un ko tu tagad domā darīt?

Suns iesmilkstējās un, joprojām turēdams kloķi zobos, piegāja pie radio, pielika kloķi vecajā vietā un palaida to vaļā. Tomēr kloķis ne par ko negribēja turēties klāt un nokrita zemē, savukārt jodelētājs jodelēja tā, ka pat logu rūtis sāka džinkstēt.

Monika izslēdza radio, un istabā iestājās klusums.

Bens piegāja pie kloķa un ar purnu pagrūda to zem galda.

Monika iespurdzās.

Bens, savilcis purnu vienās krunkās, drūmi glūnēja uz radioaparātu. Viņam bija kauns par to, ka viņš salauzis svešu radio, tomēr daudz lielāks kreņķis bi­ja tādēļ, ka tagad viņš vairs nevarēs atrast nevienu labu kaucamo dziesmu.

Monika piegāja pie viena no grāmatu plauktiem un sāka pētīt grāmatu mu­guriņas. Grāmatu šeit bija šausmīgi daudz. Likās, ka plauktos nav pilnīgi ne­vienas brīvas vietiņas. Grāmatas bija tik cieši saspiedušās cita pie citas, ka Mo­nikai likās pat ja viņa gribētu kādu izvilkt, viņa to nemaz nevarētu izdarīt.

Grāmatu nosaukumus nebija iespējams izlasīt. Lielākai daļai uzraksti no ve­cuma bija pavisam izbalējuši, bet citām vispār aizmugurē nekas nebija rakstīts. Vairums grāmatu bija briesmīgi biezas, un Monika nodomāja, ka droši vien va­jag veselu mūžību, lai tās izlasītu…

Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis galvu uz priekšķepām. Radio bija ne­glābjami samaitāts, tas nu viņam bija skaidrs.

Pie sevis murmulēdama, istabā ienāca vecenīte. Viņa nesa milzīgu terīni ar kaut ko karstu, un gar terīnes vāka malām spraucās garaiņi.

Kad viens tāds garainis bija sasniedzis Bena degunu, suns, dedzīgi ošņā­dams gaisu, tā ka melnais, mitrais degungals raustījās vien, pielēca kājās un sā­ka pieglaimīgi luncināt asti.

Monika sašķobījusies viņu vēroja. Tad viņa teica: Bens gribēja padziedāt, bet galu galā gandrīz norija radio kloķi.

-     Labi, ka viņš to tomēr neizdarīja, teica vecenīte, uzlikdama terīni uz gal­da un paņemdama no skapja trīs šķīvjus. Man nav rezerves kloķa.

Paskatījusies uz radio, viņa sarauca pieri un domīgi jautāja:

-     Vai tu esi pārliecināta, ka viņš to neaprija?

-     Pilnīgi pārliecināta, atteica Monika, un suns, lūkodamies pārmaiņus te uz Moniku, te uz vecenīti, vainīgi iesmilkstējās un pārstāja luncināties.

-     Ko tad viņš ar to kloķi izdarīja? vecenīte jautāja.