Monika un mežs

-     Pagrūda zem galda, Monika paskaidroja. Piegājusi pie galda, viņa no­metās četrrāpus un izzvejoja no galda apakšas pazudušo priekšmetu. Tas bija aplipis ar putekļiem, un Monikai likās, ka viņa redz suņa zobu pēdas.

-     Zem galda sen neviens nav tīrījis, teica večiņa. Bet es taču nevarēju zināt, ka tieši šodien tavs suns iedomāsies tur paslēpt kloķi…

Viņa paņēma no Monikas kloķi, noslaucīja savos svārkos un, piegājusi pie radio, uzbāza to uz puļķīša, kas tur rēgojās kloķa vietā. Šoreiz tas turējās. Ve­cenīte apmierināti iebubinājās un ieslēdza radio. Atskanēja dvēseli stindzinošas skaņas šķiet, jodelētājs tikai tagad bija īsti iejuties savā lomā…

Bens nikni rūca un metās pie radio.

-     Tikai neapēd kloķi, vecenīte viņu brīdināja. Un, kad mainīsi stacijas, esi tik labs un neliec mums klausīties rokenrolu.

-     Tev nepatīk rokenrols? brīnījās Monika. Viņai pašai tas ļoti patika.

Vecenīte tādā pat izbrinā iepleta acis. Ko tu runā! viņa iesaucās. Kā

var nepatikt rokenrols?! Lieta tā, ka tad, kad es dzirdu rokenrolu, man vien­mēr jālēkā līdzi, bet tagad es negribu lēkāt es gribu ēst!

Salikusi šķīvjos kaut ko, kas izskatījās pēc zirņu biezputras ar desiņām, viņa teica: Saki savam sunim, lai viņš beidz niekoties un nāk ēst.

Monika izbrinita noraudzījās, kā vecenīte noliek zemē sunim tādu pašu zu­pas šķīvi kā viņām.

-     Tu dosi sunim ēst no tāda šķīvja? Monika jautāja.

Vecenīte neizpratnē uz viņu palūkojās.

-      No kāda? Kas tad šķīvim vainas? Jebšu tavs suns ēd tikai no porcelāna

bļodiņām?

-     Tieši otrādi. Viņam ir parasta suņu bļoda.

-     Ja tu būtu kādu laiku iepriekš paziņojusi, ka tev ir suns, kuram pie tam ir nepieciešama parastā suņu bļoda, es droši vien būtu tādu iegādājusies, ve­cenīte zobgalīgi teica. Bet tagad viņam būs jāiztiek ar tādu pašu šķīvi kā mums. Galu galā, es visu mūžu esmu ēdusi no šiem traukiem un neesmu žē­lojusies, ka man nav parastās Meža Večas bļodas…

Beidzot viņas apsēdās pie galda. Tā patiešām bija zirņu biezputra ar desiņām.

-     Tātad tu esi Meža Veča? Monika prasīja. Un kā tevi sauc?

-      Es nezinu, vecenīte, kas bija izrādījusies esam Meža Veča, attrauca. Neviens man to nekad agrāk nav jautājis.

Monika apjuka. Kā var nezināt, kā tevi sauc? Un kā var nodzīvot mūžu tā, ka neviens nepajautā, kā tevi sauc?

-     Un pēc kā tad es izskatos? Meža Veča šķelmīgi jautāja.

-     Kā pēc kā? nesaprata Monika.

-     Nu, tu jautāji, kā mani sauc. Kā es varu zināt, kā mani sauc? Tev taču tas labāk redzams!

Monika nezināja, ko atbildēt.

-      Nu, vai es izskatos pēc Kleopatras? Vai pēc Luīzes? Vai varbūt pēc Māricas?

Monika nezināja, kādai jāizskatās Kleopatrai, bet nez kāpēc viņai likās, ka noteikti ne šādi… Tāpat viņai likās, ka Meža Veču noteikti nesauc par Luīzi. Un kas par vārdu bija Mārica???

Brīdi padomājusi, Monika pakratīja galvu. Nē, viņa teica. Ja tev visu laiku nav bijis vārda, tad labāk lai tā ari paliek. Un tu noteikti neizskaties pēc Kleopatras, viņa drošības labad vēl piebilda.

Meža Veča izskatījās sarūgtināta un iebāza mutē pamatīgu karoti biezputras. Kādu brīdi viņa skumīgi čāpstināja un tad sacīja: Droši vien tev taisnība. Ja es neizskatos ne pēc kā, tad jau labāk lai paliek ari tas pats nekas.

-     Nav jau tā, ka tu neizskaties galīgi ne pēc kā, teica Monika.

-     Pēc suņa, novilka Meža Veča.

-Ko?

-     Pēc suņa. Es neizskatos pēc suņa. Vismaz pēc Bena noteikti ne.

-     Ne jau pēc suņa. Tu izskaties pēc vecmāmiņas.

Meža Veča galīgi pārbijās. Nu nē! viņa iesaucās. Tikai ne pēc vecmā­miņas! Es negribu būt nekāda vecmāmiņa! Tev ir pašai sava vecmāmiņa, kas tepat kaut kur blandās apkārt ej un sameklē viņu, bet mani liec mierā!

-     Kāpēc tu negribi būt vecmāmiņa? jautāja Monika.

-     Klīst visādas runas… teica Meža Veča. Vecmāmiņām esot jālutina savi mazbērni, jāatdod viņiem savas konfektes un tā tālāk… Man pašai garšo savas konfektes, man nav tās jāatdod kaut kādiem mistiskiem maz­bērniem…!

jau mistiskiem. Saviem! teica Monika.

-    Mistiskiem vai saviem… burkšķēja Meža Veča. Kāda tur starpība? Jeb­kurā gadījumā konfektes būs aprītas, un es varēšu sēdēt un grauzt nagus, kamēr tie nelādzīgie mazbērni lielīsies, kurš no viņiem apēdis visvairāk… Me­ža Veča šausmās nodrebinājās.

Monika bija apēdusi savu biezputru un tagad viltīgi palūkojās uz Meža Veču. Vai tev ir konfektes? viņa tai pavaicāja.

Meža Veča savukārt ļoti aizdomīgi nopētīja Moniku. Vai tad es izskatos pēc tādas kārumnieces, ko? viņa atjautāja.

-     Vispār jā, Monika teica.

-     Nu ja, noteica Meža Veča. Kādu bridi viņa domāja un tad sacīja: Nu labi. Tā kā tu neesi mans mazbērns, tad dabūsi arī kādu konfekti.

Viņa piegāja pie galda, uz kura stāvēja radio, un parāva vienu no daudza­jām atvilktnēm. Tad viņa atgriezās pie Monikas un pasniedza viņai kādu kār­bu. Tā bija tik pilna ar šokolādes konfektēm, ka Monika noelsās vien. Nekad mūžā viņa nebija redzējusi tik lielu šokolādes kārbu. Vismaz mājās tāda nekad nebija manīta…

-    Tikai neizēd visu, citādi tev būs nelabi, Meža Veča vēl piekodināja. Ti­ci man es to saku pēc pieredzes.