Monika un mežs

Vecāmāte saviebusies kādu bridi blenza uz meiteni un tad klusēdama turpi­nāja pusdienot.

Pēc pusdienām Monika skriešus metās uz savu istabu un, par lielu atvieglo­jumu vecaimātei, līdz pat pašam vakaram no turienes neiznāca. Līdzko satum­sa, Monika devās uz vannas istabu un, rūpīgi aizbāzusi ar korķi vannas cauru­mu, sāka laist vannā ūdeni. Bens, cerību pilns, bija devies viņai līdzi un, kad viņa vēra vaļā vannas istabas durvis, mēģināja paspraukties viņai garām, bet Monika pagrūda viņu malā. Suns paspēja tikai ievērot zaļo krokodilu, kurš iz­aicinoši tupēja uz vannas malas un ar izsmieklu viņu uzlūkoja. Suns ieņurdējās, bet tad durvis viņam deguna priekšā aizcirtās, un viņš, bezpalīdzībā smilkstē­dams, palika tupam ārpusē.

Tovakar vannošanās noritēja neparasti ātri. Sākumā Monika vēl mēģināja peldēt, bet, kad, peldot uz muguras, viņa atvēra acis, viņai virs galvas bija ti­kai nomelnējušie vannas istabas griesti. Tad viņa apgūlās uz vēdera un atvē­ra acis zem ūdens. Un atkal nebija ne miņas no ierastās zemūdens pasau­les. Viņa redzēja tikai vienmuļu ūdeni un vannas dibenu. Un vannas cauruma korki.

-     Cik muļķīgi, Monika vīlusies izsaucās.

Tajā brīdī vannas istabai garām gāja vecāmāte un dzirdēja Monikas izsau­cienu.

-     Meiten, vai tu tur runā pati ar sevi? Tas nav labi, vecāmāte burkšķēja.

-     Kur palikušas visas zivis? U n maziņie bruņurupuči? Monika sauca.

-     Atkal pazaudējusi savas rotaļlietas… vecāmāte īgni murmināja. Droši vien tas blusainais suns tās sagrauzis visā mājā viens vienīgs juceklis… tā kurnēdama, viņa aizgāja nostrostēt vecotēvu, kurš bija uz viņas mīļākās porce­lāna apakštases izbēris pelnus no savas pīpes.

Kaut kas tāds ar Moniku vēl nekad nebija atgadījies, un viņa jutās ļoti nelā­dzīgi.

-     Vai tik es nekļūstu slima, viņa pie sevis spriedelēja un pielika roku pie pieres, lai paraudzītu, vai neceļas temperatūra. Bet piere bija slapja no ūdens un neko nevarēja saprast…

-     Droši vien tā ari ir, Monika nolēma. Rīt es būšu pavisam slima un tad veselu nedēļu nedrīkstēšu celties no gultas, un vecāmāte mani dzirdīs ar visā­dām žurkuzālēm… Brrr… viņa nodrebinājās, iedomājoties šādu šausmīgu ie­spēju.

Zaļais krokodils tupēja uz vannas un uzmanīgi klausījās.

-     Nu, kas ir? Monika viņu uzrunāja. Vai tu šodien gribi peldēties?

Izskatījās, ka krokodils to grib gan.

Monika nogrūda viņu no vannas malas, un tas ar plunkšķi iekrita ūdenī. No cauruma viņa vēderā sāka nākt gaisa burbuļi, un krokodils pamazām sāka pil­dīties ar ūdeni un grimt.

-    Vai tu tagad nirsti vai slīksti? Monika viņam vaicāja. Tur, lejā, taču šo­dien nav nevienas zivs! Tad jau laikam tu tomēr slīksti… viņa izzvejoja nogri­mušo krokodilu un ar skaļu žļurkstoņu izspieda no viņa ūdeni.

-    Tev vienreiz jāiemācās peldēt, Monika viņam sacīja. Kur tas redzēts tāds liels un briesmīgs krokodils un nemāk peldēt!

Pa sienu skrēja Bendžamins.

-     Ei! Monika viņam uzsauca, un zirneklis sāka skriet vēl ātrāk. Vai tu negribi peldēties? Es tevi varētu pavizināt laiviņā, un, pagrābusi vienu no sa­vām spēļu laiviņām, viņa kārdinoši pavicināja to zirneklim gar degunu. Tas pa­nikā pamuka savā parastajā paslēptuvē zem izlietnes.

-     Šodien visi ir sliktā omā, nosprieda Monika. Un es ari, jo manas zivis ir pazudušas, un viņa pikti ķērās pie mazgāšanās.

Kad viņa beidzot izrāva korķi, viņa bija gandrīz aizmirsusi, par ko visu die­nu bija domājusi. Tikai tad, kad ūdens virpulis sagriezās tik nikni kā vēl nekad, izdvesdams tādu kā paukšķim līdzīgu skaņu, Monika salēcās aiz pārbīļa un pa­skatījās un vannas caurumu. Tas likās tik melns kā nekad agrāk, un piepeši Mo­nikai likās, ka aiz tā nebūt nesākas kaut kas tik parasts kā notekcaurule… Pēk­šņi viņai tas likās tumšs un bezdibenīgs kā melnais caurums, par kuru viņa bija dzirdējusi, ka tajā pazūdot lietas… Ūdens virpulis griezās kā vilciņš un šņāca.

Monika tikai stāvēja un blenza uz to. Brīžiem viņai likās, ka caurumā kaut kas kustas, bet viņa sevi norāja, iegalvodama, ka tas ir tikai aizplūstošais ūdens.

Ūdenslīmenis vannā kritās ļoti strauji, un tikai pēdējā brīdī Monika atcerē­jās, ka bija iecerējusi kādu izmēģinājumu.

Viņa paķēra krokodilu un iemeta to sīkajā ūdens peļķē, kas vēl bija paliku­si vannā. Nu jau vannas caurums aprija ūdeni ar milzīgu troksni, Monikai pat

Hkās, ka tas sajūsmā čāpstinās… Krokodils ar asti pa priekšu tika pierauts pie virpuļa, kas griezās virs vannas cauruma. Tad viņš sāka griezties uz riņķi. Van­nas caurums nožākstijās un rāva krokodilu vēl tuvāk sev.

Turies, turies, savilkusi dūrites, Monika uzmundrināja krokodilu.

Krokodils jau ari centās turēties pretim, bet spēks, pret kuru viņam bija jā­cīnās. izrādījās pārāk liels, un viņš tika vilkts aizvien tuvāk un tuvāk vannas cau­rumam.