Monika un mežs

Un tad notika kaut kas savāds. Kad pēdējās ūdens lāses pazuda caurumā, uz mirkli iestājās klusums. Krokodils gulēja šķērsām pāri vannas caurumam un, šķiet, atpūtās pēc nogurdinošās cīņas. Bet tad piepeši no cauruma atskanēja blarkšķis, gaisā uzšāvās ūdens stabs, un krokodils tapa sagrābts no jauna. Vis­pirms ūdens stabs turpat gaisā sagriezās un atkal pārvērtās virpulī, kurš paķē­ra krokodilu un uzsvieda to gaisā. Un tad krokodila aste pazuda melnajā van­nas caurumā. Ūdens virpulis šņāca un griezās, un griezdamies vilka krokodilu aizvien dziļāk un dziļāk vannas caurumā.

Kad krokodils bija ierauts jau līdz pusei, Monika beidzot atjēdzās un ieklieg­damās metās krokodilam palīgā. Sagrābusi to aiz garā deguna, viņa rāva to

ārā. Iesākumā tas pa­devās diezgan grūti, bet tad piepeši kroko­dils tapa palaists vaļā, un Monika ar krokodilu rokā pastreipuļoja atpakaļ.

Ar laiku neuzticība pārauga bailēs, jo, dienām ritot, Monika sāka piedomāt noti­kušajam visādus sīkumus…

Nākamajā dienā pēc krokodila atbrīvoša­nas, viņai sāka likties, ka redzējusi caurumā

Vannas caurums bija kluss un mie­rīgs. Ūdens virpulis j bija pazudis, un ta­gad vannas cau­rums likās gluži pa­rasts vannas cau­rums, no kura sākas tikai notekcaurule. Tomēr Monika neva­rēja aizmirst, ka tas bija grasijies aprit krokodilu. Un kopš šī brīža viņai radās neuz­ticība pret vannas caurumu.

pavīdam kaut ko līdzīgu pūķa galvai. Viņa bija apvaicājusies Benam, vai viņš nav ko dzirdējis par caurulēs dzīvojošiem pūķiem, bet Bens par atbildi bija ti­kai nožāvājies.

Citudien Monika varēja apzvērēt, ka redzējusi melnu, nagainu ķepu, kas bija sagrābusi krokodila asti brīdī, kad tas tika rauts iekšā…

Veselu nedēļu Monika ne reizes nebija bijusi vannā.

Apkārtējiem tas, protams, likās dīvaini.

Vecāmāte par to ļoti brīnījās, taču, tā kā Monika ar savu ikvakara vannošanos bija tērējusi šausmīgi daudz ūdens, par ko bija jāmaksā vecaimātei, tad šā­da pārmaiņa tika uzskatīta par vēlamu. Savukārt vectēvs ja arī viņš kaut ko par to visu domāja netika bildis ne vārda. Bija jānotiek kaut kam nopietnā­kam par Monikas nevēlēšanos iet vannā, lai viņš atsāktu runāt.

Tomēr pēc nedēļas un trim dienām vecaimātei sāka likties, ka Monikas uz­vedība nu jau kļūst pārāk dīvaina.

-    Tev kādreiz ir jāiet vannā nomazgāties, viņa tai teica.

-     Es varētu mazgāties bļodā, sabozusies bija atteikusi Monika.

Tas nu reiz bija par traku!

Pat vectēvs sāka pārdomāt, vai viņam nenāktos bilst kādu vārdu, bet tad no­lēma vēl nedaudz pagaidīt…

Pēc nedēļas un piecām dienām Monikai pašai sāka likties, ka nenāktu par ļaunu nomazgāties. Viņa, protams, nedomāja, ka no netīrības varētu rasties blusas, bet pārliecinātaian§ par to tomēr nebija… Bez tam viņa bija noilgoju­sies pēc mežezera, raibajām zivīm un smieklīgajiem, sīciņajiem bruņurupucīšiem, kurus viņa nu jau tik sen nebija redzējusi.

-    Baidīties no vannas cauruma patiesi var tikai zīdaiņi! viņa sev teica. Zī­daiņi un suņi (protams, ne jau tādi suņi kā Bens). Un tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, tad man nav ko baidīties, tā nospriedusi, viņa devās uz vannas ista­bu un atgrieza ūdens krānu.

Kad vanna beidzot bija pilna, Monika tajā iekāpa un ienira siltajā ūdenī.

Un tūlīt visas muļķīgās bailes pagaisa kā nebijušas, un viņa jutās tik labi kā vēl nekad. Viņa ienira un iznira, un sprauslāja kā ronis, un ņēmās pa vannu tā, ka ūdens šļakstījās uz sienām, uz grīdas, bet Bendžamins, par mata tiesu iz­vairījies no kādas ūdens šalts, galīgi pārbijies, nolīda zem izlietnes un panikā sāka aust juceklīgus tīklus.

Iztrakojusies Monika nogūlās uz ūdens un aizvēra acis. Un tajā pašā acumir­klī viņa sajuta siltus saules starus kutinām degunu un dzirdēja, kā mežā pilnās balsīs dzied putni, bet ezera ūdeņi klusām šļakstinās, skalodamies pret krasta niedrēm… Laimīgi smaidīdama, Monika atvēra acis.

Jā, viņa bija atgriezusies!

Debesis bija koši zilas, un saule kā spoža, dzeltena acs mirdzēja tām pašā viducī un atspīdēja rāmajā ezera virsmā. Veselas trīs zilgani zaļas, metāliski mirdzošas spāres rūkdamas aizšāvās pāri ezeram un nozuda vilkvālīšu audzē pretējā krastā. Netālu no Monikas ezera gludā virsma piepeši novirmoja, sa­kustējās, un no ūdens izšāvās sīka zivtiņa. Nomirdzinājusi saulē savas sudrabai-

nās zvīņas, tā ar plunkšķi pazuda atpakaļ ezerā, un no vietas, kur viņa bija ienirusi, pa ūdens virsmu izplatījās koncentriski apļi.

Monika peldēja uz muguras tik ilgi, kamēr ūdens sāka kļūt vēss. Tad viņa cieši, cieši samiedza acis un, atvērusi tās, atkal bija atpakaļ vannas istabā.

Vannas ūdens patiesi bija sācis atdzist.

Monika piecēlās un, atgriezusi karsto krānu, pagaidīja, kamēr ūdens atkal bija kļuvis pietiekami silts. Tagad bija pienācis laiks koraļļu rifiem.

Dziļi ieelpojusi, Monika aizturēja elpu, pagriezās ūdeni uz vēdera un atvēra acis…

Viņai gandrīz sareiba galva.