Monika un mežs

-     Vistu bende un olu zaglis… nikni burkšķēja vecenīte. Man riebjas uz viņiem skatīties, bet, par nelaimi, viņu ir saradies tik daudz, ka nevar neska­tīties…

Tad viņa uzsita knipi, it kā viņai nupat kaut kas būtu ienācis prātā. Klau­sies, viņa teica Monikai, vai tavs suns nevarētu nomedīt jenotu?

-     Nu nē… Monika novilka, nedomāju vis. Nedomāju, ka viņš vispār jel ko varētu nomedīt, ja nu vienīgi zaļo krokodilu…

-     Ja jau viņš var nomedīt krokodilu, tad jenots būtu tīrais nieks! priecīgi iesaucās vecenīte.

-     Nē, taču… Tas ir gumijas krokodils, paskaidroja Monika.

-    Tu turi mājās suni, kas medī gumijas krokodilus? brīnījās večiņa. Un kam tev tas vajadzīgs? Vai tu ej ar viņu izlaupīt rotaļlietu fabriku, vai ko tamlīdzīgu?

-     Protams, nē! sašutusi attrauca Monika.

-     Nu labi. Tātad tavs suns neder jenotū medībām… Tikai neceri, ka es ie­gādāšos simts gumijas krokodilu, lai tavam sunim būtu, ko plosīt…

Monika samulsusi paraudzījās uz večiņu. Ko viņa tur runāja? Neko nevarē­ja saprast… Beidzot viņa nolēma nepievērst vecenītei uzmanību galu galā katram bija savas dīvainības…

Viņas gāja un gāja, līdz Monikai jau sāka apnikt.

-     Uz kurieni mēs ejam? viņa jautāja.

-     Pie manis uz mājām, teica vecenīte. ' kā tu, bet es jau kādu laiku gHbu ēst.

Monikai likās, ka arī viņa labprāt kaut ko apēstu. Pa ceļam viņa bija salasījusi sauju mel­leņu, bet no tām jau īpaši paēst nevarēja.

-     Un kur tad tu dzīvo? viņa jautāja. Visap­kārt bija viens vienīgs mežs, neizskatījās, ka te kāds varētu dzīvot…

-     Skaidrs, ka ne alā, attrauca vecenīte.

-     Kāpēc tu tā jautā? Vai tad es izskatos pēc tā­das, kas varētu dzīvot zaru būdā vai kādā ko­kā?

Monika uzmanīgi aplūkoja vecenīti. Nē, vi­ņa pavisam noteikti neizskatījās pēc tādas, kas varētu dzīvot kokā. Ja nuļ vienīgi kādā ļo­ti mājīgā koka dobumā…

-      Es dzīvoju savā mājā, teica vecenīte.

-    Tur tajā, un viņa norādīja ar roku uz priekšu.

Monika palūkojās uz priekšu un patiešām starp kokiem vīdēja kaut kas līdzīgs mājai.

Tuvāk pienākot, kļuva skaidrs, ka māja ir diezgan dīvaina. Tā izskatījās visai juceklīga. Mājai bija krietni daudz visādu piebūvju, spārnu un tornīšu, un visas šīs mājas daļas bija savā starpā savienotas ar ejām, no kurām dažas gāja pa ār­pusi kā balkoni. Šur tur gar mājas ārsienu vijās koka kāpnes, pa kurām varē­ja uzrāpties pa taisno uz kādu no otrā vai trešā stāva istabām.

Kāda resna priede auga mājai pašā vidū, un likās, ka māja tai ir apbūvēta apkārt. Vietā, kur gāja priedes stumbrs, balkonā bija izzāģēts caurums tā, lai stumbrs varētu augt, kur tam jāaug, bet kāpnes, kas ieslīpi savienoja divus šau­rus tornīšus, lokveidīgi apvijās ap stumbru.

Netālu no ieejas mājā pie kāda no vecuma izbalējuša koka stumbeņa bija piestiprināta pastkastīte, kas izskatījās kā dīvainās mājas miniatūra kopija. Ve­cenīte pieskrēja pie tās, norāva jumtu un, iebāzusi tajā roku līdz pat elkonim, kādu brīdi pa to rakņājās. Tad viņa roku izvilka acīmredzot vēstuļu šodien ne­bija, un izklaidīgi uzlika jumtu atpakaļ.

Monika bija apstājusies un pavērtu muti nopētīja māju. Visbeidzot viņa no­teica: Tā nu gan ir… Kas to uzcēla?

-     Es pati. Bet tā vēl nav pabeigta. Dažreiz man šķiet, ka to vispār nav ie­spējams pabeigt… Tā māja tikai aug un aug arvien lielāka, un pamazām ap­aug mežu… Redzi to priedi? vecenīte norādīja uz koku. Monika pamāja. Tā priede piederas pie mājas. Un māja piederas pie priedes. Reiz kāda vēt­ra mēģināja koku nolauzt, bet māja stājās pretim un vētrai nekas nesanāca. Tā nu priede stāv vēl šodien.

Kādu mirkli vecenīte stāvēja un aplūkoja māju tā, it kā redzētu to pirmo rei­zi. Tad viņa palēcās un uzsauca Monikai: Ejam, ejam, nav ko čammāties! un palēkdamās iemetās iekšā mājas neskaitāmo piebūvju, trepju un balkonu mudžeklī. Monika steigšus viņai sekoja, lai neapmaldītos, kamēr Bens, par kaut ko sajūsmināti luncinādamies, pinās viņai pa kājām.

Mājas iekšienē izrādījās tāds pats kāpņu un istabu juceklis, kāds ārpusē, un Monika tikai pēc koka pakāpienu čīkstoņas spēja izsekot, kur aizskrējusi večiņa.

Visbeidzot viņa ienāca kādā telpā, kas izskatījās pēc virtuves. Gar sienām ar līkām naglām bija piesistas vairākas rindas koka plauktu, kuri bija pieblīvēti ar dažnedažādām burkām, skārda kārbām un māla bļodām. Virtuves tālākajā un tumšākajā kaktā rēgojās ar malku kurināma plīts, bet tai blakus uz gridas stā­vēja ūdens spaiņi. Virtuvē bija papilnam visādu dīvainu kaktu un negaidītu pa­griezienu tā bija tikpat greiza un juceklīga kā visa pārējā māja.

Monika sāka lūkoties apkārt pēc kāda ķebļa, uz kā apsēsties, bet vecenīte, to pamanījusi, iesaucās: Nē, nē! Tu labāk savāc savu suni, ej uz istabu un pa­gaidi tur, kamēr es te uztaisīšu kaut ko ēdamu!

-     Ko tu taisīsi? Monika jautāja.

-     Vēl nezinu… Bet tu ej vien!

-     Kur tā istaba ir?

-     Ej pa šo koridoru, vecenīte pamāja ar roku uz kādu tumšu kaktu, un pašā galā jau tā būs.