Monika un mežs

-     Kuš, Ben! viņa beidzot uzsauca, kad Bens nerimās. Bet Bens par tādu «kuš» nedeva ne nograuzta kaula un vienā mierā ālējās tālāk.

-      Labāk ej un paklausies radio, Monika viņam uzsauca. Bet Bens bija klausījies radio visu dienu un no kaukšanas gluži aizsmacis. Un nebija taču ne­kāda prieka klausīties radio, ja nevarēja dziedāt līdzi! Tāpēc viņš turpināja

bendēt vannas istabas durvis, saozdams aiz tām no visas sirds ienīsto zaļo krokodilu…

-     Kas tur notiek? atskanēja dusmīgs brēciens, un no virtuves, nikna kā pū­ķis, atdrāzās vecāmāte. Kādu bridi aiz durvīm bija dzirdama pamatīga stīvēša­nās, vecāsmātes bāršanās un suņa ņurdēšana, līdz visbeidzot atskanēja mīksta skaņa, kāda varētu rasties, ja pa grīdu vilktu milzīgu lupatu maisu. Tam pa vi­du jaucās tāda kā skrapšķēšana, un Monika pie sevis iespurdzās. Viņa pavisam skaidri varēja iztēloties, kā vecāmāte, nosvīdusi un aizelsusies, velk milzīgo su­ni prom no vannas istabas, bet tas pretojas, atspēries ar visām četrām un ar nagiem ķerdamies grīdas dēļos… Pamazām šļūcošās un skrapšķošās skaņas attālinājās, kaut kur aizcirtās durvis, un drīz vien atskanēja Bītlu un Bena div­balsīgi dziedātā Hey, Jude.

Monika vēl joprojām klusām pie sevis smējās, bet tad saprata, ka šovakar nekādas peldēšanas vairs nebūs. Bens bija aizdzinis visus zemūdens brīnumus, un tagad tos būtu grūti dabūt atpakaļ. Tā nu Monika ķērās pie mazgāšanās un tad, noskalojusies dušā, izvilka no vannas korķi.

Sākumā ūdens plūda klusām un mierīgi, un Monika domīgi vērās caurspīdī­gajā ūdens virpulī, kas bija savijies virs melnā vannas cauruma. Kā tāds mazs tornado tas griezās pats ap sevi, pamazām ievilkdams sevī visus vannas ūde­ņus. Un, kad vannā bija palikušas pašas pēdējās ūdens lāses, ūdens virpulis ar blarkšķošu skaņu piesūca ari tās sev klāt un pazuda caurumā…

Tikai tad Monika apjēdza, ka joprojām stāv vannā. Kaut ari vannas istabā bija karsts, meitenei bija uzmetusies zosāda un viņa drebēja. Viņa skatījās uz vannas caurumu un domāja kāds gan tur paslēpies varens spēks, ja tik īsā laikā spēja izsūkt visu vannu gluži sausu! Melnais vannas caurums tagad likās gluži parasts, bet Monika atcerējās, ar kādu troksni tas pirmīt bija ierāvis sevī atlikušo ūdeni, un viņai sametās gluži neomulīgi ap dūšu.

Tad viņa nometās vannā četrrāpus un, pieliekusies pavisam tuvu klāt, ar vie­nu aci ielūrēja vannas caurumā.

Tur iekšā bija melns un neko nevarēja redzēt.

Piecēlusies kājās, Monika jutās tā kā nedaudz nokaunējusies. Galu galā, ko tad viņa bija domājusi tur ieraudzīt? Tas taču bija pavisam parasts vannas cau­rums, kam tālāk sekoja caurule tā pati aprūsējusī caurule, kas gāja tepat le­jā gar sienu un tālāk savienojās ar citām caurulēm, bet vēl tālāk iemeta vannas ūdeņus pilsētas kanalizācijā.

Monika paņēma no auklas dvieli un, satinusies tajā, sāka slaucīties. Ja vēl iedomājas, ko bija nospriedis Bendžamins, redzot viņu tā uz visām četrām rā­pojam pa vannu un blenžam notekcaurumā…

-     Es tiešām esmu jocīga, pati sev teica Monika. Ūdens vienmēr ir tecē­jis pa šo pašu vannas caurumu, un nekad man tas nav licies dīvaini… Būs vē­lāk jāparunā par to ar Benu, tā nospriedusi, viņa izkāpa no vannas, uzvilka pidžamu un devās uzmeklēt savu suni.

Bet vispirms viņa iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.

Vecāmāte stāvēja pie plīts un patlaban uzlika vāku divdesmit ceturtajai ābo­lu ievārījuma burkai.

Monika piegāja pie ledusskapja un, atvērusi to, kādu bridi blenza, nevarēda­ma saprast, kur palicis sviests.

-     Ko tu meklē? nepagriezdamās uzsauca vecāmāte.

-     Sviestu, teica Monika.

-     Sviests ir uz galda. Un neturi tik ilgi ledusskapi vaļā!

Monika ar troksni aizcirta ledusskapja durvis, un vecāmāte nogremzās: Vai tiešām katru reizi tā jācērt durvis? Kādu dienu tu tās salauzīsi…

Monika apsēdās pie galda un uzsmērēja divas sviestmaizes. Iestūķējusi tās pidžamas kabatā, viņa aizmetās uz savu istabu.

Bens stāvēja pie radio un izmisīgi grozīja kloķi šurpu turpu, bet nevarēja no­ķert nevienu kārtīgu radiostaciju. Pulkstenis bija tieši astoņi vakarā, un visur raidīja ziņas. Vienubrīd Bens uzdūrās kādam klavierkoncertam, bet viņš ienīda klavieres varbūt pat vēl vairāk nekā krokodilu un tagad, izlaidis kloķi no zo­biem, dusmīgi tām uzrēja.

Monika piegāja pie radio un izslēdza to. Bens uzmeta viņai sapīkušu skatie­nu. Viņa intuīcija teica, ka ziņas kuru katru brīdi var beigties, un tad tikai sāk­sies pats labākais šīsdienas kaucamais repertuārs.

Tomēr, kad Monika izvilka no kabatas saspiestās sviestmaizes, suņa oma uz­labojās, un viņš, piešķiebis galvu un saslējis savas plušķainās ausis, saspringti lūkojās uz maizītēm.

Monika iestūķēja vienu sviestmaizi mutē, bet otru iedeva sunim. Kādu bridi viņi abi sēdēja un badīgi čāpstināja. Bens ar savu sviestmaizi tika galā ievēro­jami ātrāk nekā Monika un tagad kāri lūkojās, kā meitene sakošļā pēdējos mai­zes kumosus.

-     Tu nu gan esi badakāsis, Monika teica sunim, kad bija norijusi beidza­mo kumosu. Ja vien spētu, tu būtu gatavs izraut man maizi no mutes laukā!