Monika un mežs

Suns sabozās par tik nepelnītu apvainojumu un, uzgriezis meitenei muguru, uzsita ar ķepu pa sarkano pogu radio labajā apakšējā stūri. Radio ieslēdzās, un no tā atskanēja pamatīga šņākoņa. Bens jau gribēja ķerties pie kloķa, kad Mo­nika radio atkal izslēdza.

Suns ierējās, bet Monika, notupusies viņam blakus zemē, apņēma suņa gal­vu ar abām rokām un ieskatījās tā brūnajās, valgajās acīs.

-     Tagad nav laika niekoties ar radio, viņa teica. Man ar tevi jāaprunā­jas. Vai saproti? Jāaprunājas!

Joprojām turēdama suņa galvu rokās, viņa pakustināja to uz augšu un uz leju, it kā suns sacītu «jā». Suns klusām iepīkstējās un mēģināja nemanāmi at­brīvot savu galvu. Monika palaida viņu vaļā un, sakrustojusi kājas, apsēdās uz grīdas sunim pretim.

-    Vai tu atceries vannas caurumu? Monika vaicāja Benam. Toreiz, kad tu ielauzies vannas istabā, gandrīz apēdi manu krokodilu un sadzēries ziepjūdeni?

Bens, izdzirdējis pieminam krokodilu, dusmīgi ieņurdējās.

-     Ahā! iesaucās Monika. Tu atceries!

Brīdi padomājusi, viņa, nedaudz apmulsusi, piezīmēja: Bet toreiz taču tam priekšā bija korķis, vai ne? Tad kā tu to vari atcerēties? un viņa aizdomīgi uz­lūkoja suni. Tas atgūlās un nolika galvu uz priekšķepām. Ja jau viņam neļāva

klausīties radio, viņš vismaz kādu brītiņu nosnaudīsies…

Bet Monika neļāva viņam gulēt.

-    Ei, nemiegojies! viņa uzsauca un sabukņīja suni. Tas pavēra vienu aci un gari nopūtās.

-     Kā tu domā, vai visi vannu caurumi ir tādi kā mūsējais? Monika sunim vaicāja.

Suns domāja vienīgi to, ka viņš diezgan sen savā ēdiena bļodiņā nav redzē­jis nevienu kārtīgu kaulu. Sviestmaize arī bija laba, bet kauls tomēr bija labāks. Un viņš sāka sapņot, ka kādu vakaru Monika ienāks istabā, un viņas pidža­mas kabatas būs piestūķētas pilnas ar garšīgiem kauliem… Un viņi sēdēs un grauzīs tos visu cauru nakti, bet pēc tam paslēps dažus pagultē nebaltām dienām…

-    Tas ūdens virpulis… domīgi teica Monika. Tas it kā nāca no cauruma. Un tad tā jocīgā skaņa… it kā kāds ar salmiņu nosūktu putas no kokteiļa glā­zes malām, kad pats kokteilis ir jau izdzerts.

Suns piekrītoši ieņurdējās. Viņš nesaprata, par ko iet runa, bet negribēja da­būt vēl vienu bakstienu sānā…

-     Kā tev šķiet, vai caurums var izsūkt tikai ūdeni? Monika jautāja.

Bens pacēla pinkainās uzacis, likdams manīt, ka nav īsti izpratis jautājumu.

-     Es domāju ja ūdenī būtu palicis, piemēram, krokodils vai caurums neaprītu ari viņu?

Atkal tas krokodils… Benam sāka likties, ka krokodils beidzot ir sastrādājis kaut ko nelāgu. Nu nebija jau nekāds brīnums… Viņš jau no paša sākuma bi­ja nojautis, ka krokodilam nevarēja uzticēties! Tagad droši vien Monika atļaus viņam izrēķināties ar to nelieša zvēru!

Bens paslējās uz priekšķepām un ierējās.

Monika iepleta acis. Tu domā? Domā, ka viņš apritu krokodilu?

Tagad Benam bija pilnīgi skaidrs, ka pie visa vainīgs krokodils. Viņš pielēca kājās un sāka nikni riet.

Monika satraukti vēroja Benu. Likās, ka viņš grib tai kaut ko pateikt… Bet ko gan tādu suns varēja zināt? Viņš taču ne reizes pat nebija redzējis, kā cau­rums iesūc vannas ūdeni… Bet, kas zina…? Viņi bija paņēmuši Benu, kad tas jau bija pavisam liels suns kas zina, ko viņš bija piedzīvojis agrāk… Varbūt vi­sa viņa agrākā ģimene bija iesūkta vannas caurumā un tagad klīda tumsā un smirdoņā pa pilsētas kanalizācijas nebeidzamajiem tuneļiem…

Monika nodrebinājās. Tas bija pārlieku biedējoši…

Ben^nožāvājās. Pēkšņi viņam likās, ka krokodils varētu pagaidīt ari līdz rīt­dienai…

-     Labi, beidzot noteica Monika. Pagaidīsim vēl kādu laiku un pavēro­sim, kā vannas caurums uzvedīsies.

Viņa norāva gultas pārsegu un, savīstījusi murskulī, nosvieda to zemē. Tūlīt pat pienāca Bens un uzgūlās tam virsū, bet Monika ielīda gultā un saritinājās ma­zā kamoliņā. Miegainā balsī novēlējusi sunim labunakti, viņa tūlīt aizmiga. Ari Bens aizmiga un redzēja sapni, kur viņš vannā cīnās ar niknu, zaļu krokodilu, bet uzvarētājam kā balva paredzēta milzīga bļoda ar gardu gardajiem kauliem…

Nākamajā dienā Monika nevarēja palikt mierā ne mirkli. Vienīgais, ko viņa vēlējās, lai ātrāk pienāktu vakars un viņa varētu sākt pētīt vannas caurumu. Vecāmāte, kas bija pieradusi, ka Monika augu dienu sēž savā istabā un vai nu spēlējas ar suni, vai lasa grāmatas, tagad izjuta viņu kā neierastu traucēkli.

-     Vai tu nevari nedīdīties? vecāmāte jautāja Monikai, kad tā pie pusdienu galda gandrīz aizlidināja pa gaisu savu kotleti.

Vectēvs kā vienmēr klusēja un tikai uzmeta meitenei izklaidīgu skatienu.

-     Nezinu, ir tāda sajūta, it kā kaut kas kņudētu, Monika attrauca.

Vecāmāte aizdomīgi uz viņu paskatījās. Kur tev kņud? viņa jautāja. Vai

tik tu neesi dabūjusi blusas? Pie visa vainīgs tas plušķa suns… viņa murmi­nāja. Kad tu pēdējo reizi viņu mazgāji?

-     Ko tad? nošļupstēja Monika, piestūķējusi pilnu muti ar kotleti.

Vecāmāte īgni viņu vēroja. Benu, protams, viņa paskaidroja. Un lū­dzama nerunā ar pilnu muti.

-    Es viņu vispār nemazgāju, čāpstinādama kotleti, teica Monika. Viņš ir pārlieku liels, bez tam viņam garšo ziepjūdens.