Monika un mežs

-     Stiep tik šurp, uzsauca Meža Veča, un Mežsargs aizgāja parakņāties pa kādu no saviem skapjiem. Kad viņš atgriezās, viņam rokā bija kaut kas līdzīgs spēļu vilciņam. To sedza caurspīdīgs stikla kupols, tā augšpuse bija nokrāsota tumši zilā krāsā ar uzkrāsotu baltu, apaļu mēnesi un daudziem spīdīgiem pun­ktiņiem, kas laikam bija domātas zvaigznes. Iekšā varēja redzēt apsniguša me­ža ainavu, kur riņķī viens aiz otra stāvēja seši mazi, melni zirdziņi.

-     Tam vajadzētu iedarboties, sacīja Mežsargs, uzlikdams vilciņu uz galda un uzgriezdams. Es to parasti izmantoju, kad nevaru naktī aizmigt, un tas vienmēr nostrādā.

Monika nesaprašanā vērās uz vilciņu, nespē­dama iedomāties, kā spēļu vilciņš varētu palī­dzēt viņai atrast vecmāmiņu. Tikmēr Mežsargs vilciņu bija uzgriezis, un tas rūkdams sāka riņķot pa galda virsmu. Mazie melnie zirdziņi sāka kustēties un jāt uz riņķi pa apsnigušo mežu. Un tad atskanēja klusa melodi­ja… Sākumā tā atgādi­nāja zirgu pakavu klaboņu un zvārgulīšu šķindo­ņu, bet tad tai cauri sāka iauzties vētras auri un vēl kaut kas, it kā tālumā kāds dziedātu…

-     Taisi acis ciet, Me­ža Veča nočukstēja, un Monika atkal aizvēra acis.

Viņa klausījās, kā vētra

kauc arvien skaļāk un skaļāk, kā šķind zirdziņu zvārguliši un kā ik pa laikam kāds no zirdziņiem iezviedzas vai nosprauslājas. Dziesma skanēja arvien tuvāk un drīz vien jau varēja saprast vārdus. Kāds dziedāja:

-Aizauļo zirdziņi melnajā naktī, Virs tiem vētrains debesu jums, Balts mēness pavīd starp mākoņu vāliem Un piemiedz ar aci mums…

Bet tu vari pamest šo vētraino nakti Un doties uz vietu, kur ilgojies būt Tik aizver acis un iedomā to, Ko vairāk par visu sirds tava jūt..

Un mirklī tad izzudīs vētrainā debess Un mākoņi, mēnesim pāri kas skrien, Tavas acis tad skatīs, ko ilgojies redzēt, Un īstenībā viss pārtaps nudien…

Brīdī, kad atskanēja dziesmas pirmie vārdi, Monika jutās jau pavisam mie­gaina. Kā cauri biezam aizkaram viņa klausījās vētras kaukoņā un zirgu paka­vu klaboņā, un, kad sāka skanēt dziesma, viņa jau laidās miegā. Un tikai, kad Monika izdzirdēja vārdus «aizver acis un iedomā to, ko vairāk par visu sirds ta­va jūt», viņa atcerējās, ka viņai taču jādomā par savu vecmāmiņu!

Sakopodama visu gribasspēku, jo miegs neatlaidīgi vilka viņu uz sapņu val­stību, Monika piespieda sevi iedomāties vecmāmiņu. Gandrīz tajā pašā mirkli viņa acu priekšā ieraudzīja to pašu vecišķo, krunkaino seju, kas bija vērusies uz viņu caur krūmiem, kad viņa Mežā tecināja sulu. Tajā pašā laikā dziesma un zirdziņu ritmiskā auļošana kļuva klusāka, līdz izzuda pavisam.

Pēdējais, ko Monika vēl dzirdēja, bija sauciens: Tikai atceries tu tur ne­atrodies pa īstaml Tā ir tikai ilūzija! balss likās stipri līdzīga Mežsarga balsij,

bet, tā kā tā skanēja it kā no tālienes, tad nevarēja īsti saprast…

*

Un tad jau viņa vairs nedzirdēja neko. Visapkārt bija iestājies absolūts klu­sums. Monika paraudzījās visapkārt. Bija tumšs. Likās, ka viņa atrodas alā. Piepeši tālāk uzplaiksnīja tāda kā gaismiņa, un Monika lēnām sāka taustīdamās doties uz to pusi.

Klints gropē stāvēja resna, dzeltena svece, un tās liesma plandījās neredza­mu gaisa plūsmu raustīta, izgaismodama alu ar spocīgi bālu gaismu. Apkārt nemanīja nevienas dzivas dvēseles likās, ka Monika šeit ir viena pati. Kaut gan tas taču nevarēja būt viņa taču vēl nupat bija redzējusi to vecenīti…

Bet vai tad tā bija viņas vecmāmiņa…? Viņa taču nebija to pazinusi, kad pir­mo reizi ieraudzīja Mežā, bet Meža Veča teica, ka visi mazbērni pazistot savas vecmāmiņas un otrādi… Bet tā vecenīte bija gluži vienkārši aizmukusi…

Vecmāmiņ? klusi pasauca Monika, un viņas čuksts divaini atbalsojās no klints sienām, līdz no visām pusēm skanēja izķēmotas skaņas: vecmāmiņ… vecmāmin… māmin… min… min… min… min…

Monika sastinga un pagaidīja, līdz skaņa noklusis. Kad visbeidzot atkal bija iestājies klusums, viņa devās uz priekšu. Saukt vecmāmiņu viņa vairs neuzdrīk­stējās, jo klinšu izmēdītās skaņas izklausījās diezgan baisi…

Viņa stāvēja drūmajā alā, nesaprazdama, ko īsti lai iesāk, līdz pēkšņi ar acs kaktiņu samanīja kaut kādu kustību. Sirdij dauzoties, Monika zibenīgi parau­dzījās uz to pusi. Vienā alas stūrī stāvēja paliels plakans klints bluķis, un ta­gad tas bez skaņas bija sācis bīdīties uz sāniem. Moniku nezin kādēļ pārņē­ma neizsakāmas bailes, un viņa paniski sāka lūkoties uz visām pusēm pēc kādas paslēptuves. Pamanījusi spraugu klintī, kuru daļēji aizsedza nokarens akmens veidojums, viņa žigli ielīda tajā, cenzdamās uzvesties pavisam klusu, bet likās, ka pat straujā elpa un sirds, kas sitās nežēlīgi ātri, šajā absolūtajā klusumā ir ļoti labi dzirdami. Monika piespiedās klintij un lūkojās uz slīdošo klints bluķi, kas nu jau bija pilnībā atšļūcis malā un atklāja aiz sevis tādu kā tumšu tuneli.

Un tad no tuneļa viens pēc otra alā sāka nākt bērni. Monika sēdēja savā slēptuvē un vēroja, kā bērnu kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz drīz visa ala bi­ja pilna ar tiem tur varēja būt kādi divdesmit trīsdesmit bērni…