Monika un mežs

-     Atceries, ka arī Mežsargs tam tic, Monika atgādināja. Un viņi par to runā tā, it kā jau agrāk ir bijuši tamlīdzīgi gadījumi. No kuriem daļa nav beigu­sies diez cik labi…

-    Jā, vajadzētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem, pirms tu ielaidies kaut kādos seansos vai, kā to lai nosauc, pamācīja Ralfs.

-      Es jau jautāju, bet viņi man neatbildēja. Man liekas, ka viņi paši lāgā nezina.

Tā viņi spriedelēja, bet ne pie kādiem secinājumiem nenonāca. Galu galā Monika bija tā sanervozējusies, ka Ralfs nolēma uzrīkot badmintona maču, lai nedaudz novērstu viņas uzmanību. Tas viņam patiešām arī izdevās, un visu at­likušo pēcpusdienu visi, izņemot Arvilu, aizrautīgi spēlēja. Pat Bens nedaudz aizrāvās un līdz nepazīšanai sagrauza vienu badmintona putniņu. Mazais jenots aizmiga Arvilam klēpī, bet šinšilla tā arī neparādījās laikam vēl nebija pārradusies.

Lielais sienas pulkstenis rādīja astoņus, kad lejā nokāpa Meža Veča.

-     Ir laiks, vina teica Monikai.

-     Vai mēs ari varam nākt? dedzīgi jautāja Ruta, kas ļoti ilgojās redzēt, kā notiek kaut kas tāds.

Meža Veča paraustīja plecus. Droši vien… Ja vien jūs uzvedaties klusu un netraucējat Moniku.

-     Es tā sapratu, ka ir bijušas reizes, kad tas nav beidzies labi… teica Ralfs.

-     Muļķības, sacīja Meža Veča un atmeta ar roku. Tas bija tad, kad ļau­dis paši uzprasījās. Gribēja uzzināt visādas tādas lietas, par kurām viņiem ne­bija daļas. Un tad arī dabūja pēc nopelniem…

-     Kas tad galu galā notika? Ralfs neatlaidās.

-     Ak, nekas īpašs… Vienīgais daži uzzināja to, ko viņiem nebija vajadzējis uzzināt, un tādēļ sanāca visādi nesmukumi…

Viņi devās augšup, tā ari neko vairāk neuzzinājuši.

Mežsarga istaba bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Visi aizkari bija aizvilkti, un lielā griestu lampa izslēgta. Tās vietā dega desmitiem dažāda izmēra sveču, kas bija saliktas malu malās uz galda, uz gridas, uz palodzes un pat uz pavar­da malas… Krāsnī rūkdama kurējās malka, un istabā bija nežēlīgi karsts. Kāda no svecēm laikam bija aromatizēta, jo gaisā virmoja vaniļas smarža.

Mežsargs sēdēja vienā no mīkstajiem krēsliem un neizskatījās īpaši priecīgs.

Monika, Ruta, Ralfs un Arvils, ienākuši istabā, apstājās un pavērtām mutēm visu nopētīja.

-     Es gribēju, lai gaisotne būtu pēc iespējas mierigāka, sacīja Meža Veča.

-     Lai Monika varētu labāk koncentrēties uz vecmāmiņu.

-     Diez vai te varēs koncentrēties uz vecmāmiņu… nomurmināja Ralfs.

-     Te vispār nevarēs koncentrēties ne uz ko, te varēs tikai izcepties…

-    Tev šķiet, ka te ir pārāk silts? uztraucās Meža Veča un, pietraukusies pie loga, atrāva to vaļā. Tūlīt noplandījās aizkars, un istabā ielēca jenots, bet viņš nepaspēja noskriet ne pāris soļu, kad Meža Veča nogrāba to aiz kuplās astes un izlidināja atkal ārā pa logu. Tad viņa aizcirta logu un nikni noteica: Jūs redzat? Neko darit, nāksies turēt logu ciet es nevaru pieļaut, ka, kamēr Mo­nika izmanto Aci, te bizo apkārt vesela varza izbadējušos jenotu.

-     Kur lai mēs sēžam? jautāja Ruta, skatīdamās visapkārt.

-     Ak, vienalga… Monika lai sēžas tur tajā atzveltnes krēslā.

Monika, juzdamās aizvien muļķigāk, apsēdās norādītajā krēslā, bet Ruta, Ralfs un Arvils visi trīs saspiedās uz dīvāna. Visbeidzot apsēdās arī Meža Veča un, noknibinājusi no tuvākās sveces nopilējušu sveķu pikucīti, sāka to viļāt pirkstos. Izskatījās, ka ari viņa nervozēja.

-     Nu tā, varam sākt… viņa sacīja, uzlūkodama visus klātesošos.

-      Kas tad man īsti jādara? jautāja Monika, grauzdama nagus. Varēja sa­just, kā visi uz viņu blenž, un tas nepavisam nebija patīkami. Viņa jutās kā ie­sācējs cirka direktors, kurš izgājis arēnā paziņot simtiem skatītāju, ka izrāde jā­atceļ, jo visi akrobāti, zvēri un klauni piepeši izgaisuši…

-     Vispirms atslābinies, sacīja Meža Veča. Un beidz grauzt nagus.

Monika izņēma pirkstu no mutes un drūmi pablenza uz Meža Veču.

-     Un tagad tev jāaizver acis un jādomā par vecmāmiņu, Meža Veča noko­mandēja.

Monika paklausīgi aizvēra acis un centās darīt to, ko no viņas prasīja. Bet, lai kā viņa centās iedomāties savu vecmāmiņu, tas viņai ne par ko negribēja izdoties. Vispirms viņai prātā ienāca neīstā vecāmāte. Nez ko viņa tagad da­ra… Un cik vispār mājās tagad ir pulkstenis… laikam nakts… visi guļ…

Tad viņas domas pārlēca uz Helgu. Jocīgi iedomāties, ka viņa draudzeni ne­redzēs veselus septiņus mēnešus… kaut gan arī vasarās, kad Helga aizbrauca uz laukiem, viņa to neredzēja visu garo vasaru… bet šoreiz viņai būs tik daudz, ko stāstīt, kad viņa atgriezīsies… un tad jau viņai būs tāda pati īsta vecmāmi­ņa kā Helgai…

Monika atvēra acis. Visi pavērtām mutēm viņu vēroja.

-     Nu kā? jautāja Meža Veča.

-     Nekā, atteica Monika. Es pat nespēju iedomāties savu vecmāmiņu.

-      Kaut kas ir jādara… murmināja Meža Veča, jāpalīdz tev koncen­trēties…

Mežsargs uzsvempās kājās. Man ir viena mantiņa, kas varētu palīdzēt, viņš sacīja. Bet es patiešām nezinu…