Monika un mežs

-     Kā ko? Lasīšu, protams. Ko tad citu te, Mežā, lai dara? Jādomā, ka te­levizora taču viņiem šeit nav…

Ruta likās apdomājam Ralfa teikto un stipri satraucās. Tu domā nav?

Un domā, ka viņiem nav ari elektrības?

Nezin kādēļ šis jautājums viņu ārkārtīgi uztrauca. Ralfs izbrīnīts viņu uzlūko­ja. Kāpēc tas tevi tā interesē? Bet tu taču redzi, ka lampas deg, viņš pa­māja uz griestu lampu un mirdzošo vitrāžu. Zēnu istabā vitrāžā bija attēloti trīs jenoti, kas stāvēja noras vidū, viens no viņiem turēja zobos vistu. Monika, to redzot, iedomājās Meža Veču un iespurdzās.

-     Ja lampas deg tātad acīmredzot elektrība ir, vai ne?

-      Es nezinu… Ruta, šķiet, nebija pilnīgi pārliecināta. Varbūt, ka viņu lampas deg nevis ar elektrību, bet ar kaut ko citu… kādu pūpēžveidīgo ekstrak­tu vai ko tamlidzīgu…

Ralfs iesmējās.

-    Nu, ja tu gribi būt pilnīgi droša, tad aizej pie Mežsarga un pajautā vai tā ir elektrība vai pūpēžveidīgo ekstrakts!

Ruta tā arī darīja un steigšus izmetās ārā no istabas.

-    Kas viņai lēcies? brīnījās Ralfs. Kāpēc viņai tik ļoti vajag to elektrību…?

Bet tad viņš atcerējās savas grāmatas un sapīka. Nē, patiešām! Vai tie cil­vēki šeit vispār neko nelasa ja reiz viņiem nav pat grāmatu plauktu… Es ta­ču nevaru grāmatas kraut kaudzēs uz grīdas kur tas redzēts! un viņš saīdzis apsēdās uz savas gultas.

Arvils tikmēr izvietoja uz galdiņa savu dzīvnieku kolekciju. Šķiet, tur patie­šām bija vismaz pāris simtu figūriņu un tagad tās visas tika sarindotas uz gal­da, līdz tur nepalika nevienas pašas brīvas vietas. Ralfs īgni vēroja, kā dzīvnie­ku uz galda kļūst arvien vairāk un vairāk, bet Arvils tikai turpina vilkt laukā no kastes aizvien jaunus un jaunus…

-    Vai tu nevarēji tos glabāt kastē? Ralfs beidzot vaicāja. Uz galda vispār nekam citam vairs nepaliek vietas.

Bet Arvils palika pie sava. Nekā nebija, viņš stingri noteica. Tev vajag plauktus, bet man vajag galdu.

Un viss. Netika pieļauti nekādi iebildumi.

Pa durvim iebrāzās Ruta un izskatījās, ka viņa ir varen labā omā.

-     Patiešām, elektrība viņiem ir gan, viņa paziņoja. Un, starp citu, pus­dienas ir gatavas.

Ralfs atmeta ar roku grāmatām, kuras šā vai tā nebija kur salikt, un viņi vi­si devās augšā. Meža Veča patlaban klāja galdu, un Bens siekalodamies staigā­ja viņai pa pēdām, līdz tā, kāpjoties atpakaļ, pār viņu paklupa un gandrīz no­gāzās uz muguras zemē.

-     Ben, šurp! uzsauca Monika, un suns luncinādamies pieskrēja pie viņas.

-    Nāciet pie galda un sēdiet nost, sacīja Mežsargs, nolikdams uz galda mil­zīgu bļodu ar gaļu. Benam, to redzot, siekalas pašķīda uz visām pusēm, un viņš smilkstēdams sāka pīties Mežsargam pa kājām, līdz tas paņēma suņa iepriek­šējās dienas bļodiņu un salika tur veselu kaudzi gaļas un kaulu.

-     Es ceru, ka tā ir jenota gaļa, īgni sacīja Meža Veča.

-    Ko? iesaucās Mežsargs. Šitā, vai? viņš vaicāja, pamādams uz bļodu, kas stāvēja uz galda. Kopš kura laika tev garšo jenotu gaļa?!

-     Ne jau tā… Tā, kas ir Benam, attrauca Meža Veča.

-     Protams, ka ne, izbrīnījies atteica Mežsargs. Tā ir mežacūkas gaļa, tā­pat kā visiem. Kas tev lēcies?

Meža Veča ķiķināja, un Monika smējās. Pārējie bērni likās tikpat apmulsuši kā Mežsargs. Beidzot Meža Veča atmeta ar roku. Labs ir, ķeramies klāt tai meža­cūkai, viņa sacīja, pakampdama dakšu un uzkraudama sev palielu gaļas gabalu.

-     Kur ir šinšilla? vaicāja Ralfs, piestūķējis pilnu muti.

-     Kaut kur aizskrēja… atteica Mežsargs, čāpstinādams tik skaļi, ka Meža Veča jau sāka mest uz viņa pusi brīdinošus skatienus. Bet pārnakšņot viņa vienmēr nāk uz mājām. Ja gribi, vari ņemt viņu lejā pie sevis, man te, augšā, vienalga ir par maz vietas.

Ralfs, šķiet, ļoti nopriecājās, savukārt Arvils savilka garu ģīmi laikam viņa acīs šinšilla bija tikai milzīga jūrascūka un nekas vairāk…

Pēc pusdienām Meža Veča palūdza Moniku uz kādu brīdi palikt augšā. Arī Ralfs gribēja palikt, laikam cerēdams, ka kuru katru brīdi varētu pārnākt šinšil­la, bet Meža Veča teica, ka viņai ar Moniku ir šis tas runājams, un tā nu viņam nācās vien kāpt lejā līdz ar pārējiem. Kamēr Mežsargs nokopa galdu, Meža Ve­ča sāka savu runājamo.

-     Šovakar ir īstais brīdis, lai tu izmēģinātu savu Aci, viņa teica Monikai. Šonakt spīd pilns mēness, un Acs vienmēr labāk nostrādā pilnmēness nak­tīs… lielāka iespēja kaut ko ieraudzīt…

Monika vēl arvien nebija īsti apradusi ar domu, ka viņai varētu piemist kaut kāda Acs. Jo vairāk viņa par to bija domājusi, jo vairāk viņai likās, ka Meža Ve­ča vai nu vienkārši muļķojas, vai arī kaut ko jauc un ka mežezers, ko viņa tik daudzas reizes bija redzējusi, gulēdama vannā, ir tikai viņas pašas fantāzijas ra­dīts. Savu mūžu viņa nebija redzējusi nekādas vecmāmiņas un neko tamlīdzī­gu… Ja viņai patiešām būtu Acs, vai tad viņa sen jau nebūtu ieraudzījusi, ka dzīvo kopā ar neīsto vecomāti, kamēr viņas īstā vecmāmiņa klīst pa Mežu…?

-      Un kas tad man būs jādara? viņa šaubīgi jautāja. Viņa jutās šausmīgi muļķīgi, sēžot šeit ar Meža Veču un apspriežot nezin kādus gaišredzības se­ansus…