Monika un mežs

Viņa sēdēja Mežsarga istabā, ar abām rokām iekrampējušies krēsla atzvelt­nēs, un joprojām kliedza. Mežsargs un Meža Veča bija nometušies uz ceļiem viņai līdzās, bet Ruta, Ralfs un Arvils sarāvušies sēdēja uz dīvāna un ar šaus­mām lūkojās uz viņu. Meža Veča ar dvieli slaucīja viņai no pieres aukstus svied­rus, un Monika tikai tagad sajuta, ka visas drēbes ir ledaini aukstas un gluži kā pielipušas pie miesas.

Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka spēja atkal runāt, viņa vārgā balsī pavai­cāja: Kas notika?

Viņa tik tikko pazina pati savu balsi tik klusa un dreboša tā bija. Meža Ve­ča glāstīja viņai galvu, un Mežsargs līdzjūtīgi viņu uzlūkoja.

-      Nekas, nekas, mīļā… sacīja Meža Veča, un arī viņas balss stipri drebē­ja. Nu jau viss atkal ir kārtībā, viss ir labi… Tagad tu pagulēsi, atpūtīsies, un viss būs labi…

Mežsargs šūpoja galvu.

-     Nabaga, nabaga bērns, viņš teica. Te nu redzams, pie kā noved Acs… Nekad nevar paredzēt, kas tur var notikt… Pat labi trenēti cilvēki dažreiz aiz­mirst, ka tas, ko viņi redz, ir tikai kā filma, ka tas nav pa īstam… Pareizāk sa­kot, tas, protams, ir pa īstam bet ne tam cilvēkam, kas to skatās, viņš to visu tikai redz, viņš tur patiesībā nemaz neatrodas… Bet tas, protams, šķiet tik reāli, ka ir grūti pieņemt domu, ka viss tiek tikai skatīts caur Aci…

-      Paga, paga… sacīja Monika. Nu jau viņa sāka justies nedaudz labāk, kaut ari joprojām nežēlīgi sala. Pienāca Ruta un uzsedza viņai siltu, pūkainu segu. Tātad jūs gribat teikt, ka patiesībā manis tajā alā nemaz nebija? Ka es visu laiku sēdēju šeit, šajā krēslā?

-     Nu ja, teica Meža Veča. Bet par kādu alu tu runā? Ko isti tu redzēji? Vai tu redzēji vecmāmiņu?

-     Es redzēju vienu veceni, domīgi sacīja Monika. To pašu, ko es toreiz satiku Mežā, kad mēs vācām sulu karietei… Bet kaut kā man joprojām nav tā­das sajūtas, ka tā būtu mana vecmāmiņa…

Meža Veča un Mežsargs izskatījās galīgi apjukuši.

-     Bet ko īsti tu iedomājies, kad aizvēri acis? Vai tu domāji par to, ka gribi ieraudzīt savu vecmāmiņu?

-    Protams, sacīja Monika un paraustīja plecus. Un uzreiz man acu priek­šā parādījās šīs dīvainās vecenes seja.

-    Vai tu esi pārliecināta, ka nedomāji par viņu? Varbūt tev vārds «vecmāmi­ņa» asociējās ar viņu tādēļ, ka tu viņu jau biji vienreiz redzējusi?

-     Nu nē, teica Monika. Vecmāmiņa man pavisam noteikti nesaistās ar to savādo veceni. Es taču teicu, ka arī toreiz man nepavisam nelikās, ka tā bū­tu mana vecmāmiņa.

-     Jā, ļoti dīvaini… noteica Mežsargs. Un tomēr ja, kā tu saki, tu pa­tiešām domāji par savu vecmāmiņu, tad pēc visiem Acs likumiem tu nemaz ne­būtu varējusi ieraudzīt kaut ko citu… Un tomēr tu saki, ka vina nebija tava vec­māmiņa?

-     Skaidrs, ka nēļ Ko gan jūs iedomājaties? dusmīgi iesaucās Monika un izstāstīja visiem to, ko bija redzējusi alā.

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi izskatījās ārkārtīgi pārsteigti un arīdzan diezgan izbijušies, it īpaši Arvils. Viņš sēdēja, apkampis spilvenu, un apakšlūpa viņam raustījās. Ralfs bija saraucis pieri, bet Ruta, pavērtu muti, ne­nolaida ne acu no Monikas. Mežsargs likās iegrimis domās, bet Meža Veča iz­skatījās šausmīgi vainīga.

-    Ak kungs, ak kungs… viņa beidzot sacīja. Būtu es to zinājusi, savu mū­žu nebūtu tev teikusi, lai tu izmanto Aci… Piedod man, vecajai muļķei. es do­māju tikai par vienu kā ātrāk atrast vecmāmiņas!

-     Nekas, nekas… samulsusi nomurmināja Monika. Savā ziņā tas tomēr mums palīdzēja mēs zinām, ka tam ir kaut kāds sakars ar tiem mazajiem briesmonišiem un ka viņi algo kaut kādu veceni, lai tā viņiem spiegotu.

-    Tie mazie briesmonīši ir aluķēmi, drūmi sacīja Mežsargs. Un mums va­jadzēja tev par viņiem pastāstīt, bet mēs negribējām tevi biedēt… Bet tagad, protams, iznāca vēl ļaunāk…

Monika apjukusi skatījās uz viņu. Tātad viņi zināja, ka ir tādi briesmoņi un ka viņi varētu būtu kaut kādā veidā saistiti ar vecmāmiņām? Un kāpēc tad vi­ņi tiešām par to nebija neko teikuši?!

-    Tie aluķēmi jeb troglodīti, kā viņiem pašiem patīk sevi dēvēt, tikpat drū­mi stāstīja Meža Veča, dzīvo Klinšu krāvumu alās dziļi Mežā. Viņiem piemīt spēja pārvērsties par visu ko, kā jau tu to redzēji, un mums jau kādu laiku at­pakaļ radās aizdomas, ka viņi varētu būt kaut kādā veidā atbildīgi par vecmā­miņu ievilināšanu…

-     Jā, kopš tā laika, kad parādijās vecmāmiņas, sākās runas par kaut kādiem dīvainiem, ārkārtīgi glītiem bērniem, kas it kā redzēti klīstam pa Mežu. Un tie nebija ne mežabērni, ne kādi viņu paziņas… Vārdu sakot, neviens īsti nezinā­ja, kas viņi tādi un no kurienes radušies…

-     Un kur tad jūs parasti atradāt vecmāmiņas? jautāja Ralfs.

-     Parasti mēs viņas uzgājām tepat Mežā, sacīja Mežsargs. Dažreiz viņas bija diezgan tuvu Klinšu krāvumiem, bet dažreiz pavisam citā Meža malā…

-     Un vai tad viņas pašas nevarēja pastāstīt, kas ar viņām noticis? brīnījās Monika.