Monika un mežs

-            Tur jau tā lieta, ka nevarēja… Kaut kas, šķiet, bija izdarīts ar viņu atmiņu, un viņas vispār neatcerējās, kā nokļuvušas Mežā un ko šeit darījušas. Toties vi­ņas pazina savus mazbērnus un vienmēr bija priecīgas doties mājup.

-     Bet vienu lietu es tomēr nesaprotu, domīgi sacīja Mežsargs, pluinīdams bārdu. Kas bija tā vecene, kas bija kopā ar aluķēmiem?

-     Jā, un kur bija vecmāmiņas? vaicāja Meža Veča. Tātad tu patiešām nevienu neredzēji?

-     Nē, Monika pakratīja galvu. Tur bija tikai tā vecene un aluķēmi.

-     Pie tam ļoti agresīvi noskaņoti aluķēmi… piebilda Ralfs.

-     Jā, šķiet, ka viņi ir iecerējuši jūsu vecmāmiņas paturēt, kodidama lūpu, sacīja Meža Veča. Tad viņa piecirta kāju, izskatīdamās varen nikna. Bet tas viņiem neizdosies! Viņi ir tikai sasodīti aluķēmi un nekas vairāk! Vēlākais pēc septiņiem mēnešiem jūs atgriezīsieties mājās kopā ar savām vecmāmiņām to es jums apsolu!

Un tomēr bērni bija diezgan norūpējušies. Izskatījās, ka viss nemaz nebija tik vienkārši viņi nevarēja tāpat vien ieiet Mežā un sameklēt vecmāmiņas, vi­ņiem vēl vajadzēs atkarot tās no troglodītiem… Kas, pēc Monikas stāstītā spriežot, varēja būt diezgan bīstami…

.

SESTĀ NODAĻA MEŽABERNI

Kādu laiku nekas īpašs netika pasākts. Meža Veča un Mežsargs stundām ilgi sēdēja un apsprieda turpmā­ko vecmāmiņu atkarošanas taktiku, bet neizskatījās, ka viņi būtu par kaut ko vienojušies.

Neviens vairs nelika Monikai izmantot Aci glu­ži pretēji, Meža Veča bija stingri aizliegusi Monikai to lietot, ja vien tas bija kaut kādā sakarā ar vecmā­miņām. Iepriekšējā pieredze bija viņu stipri nobie­dējusi un pārliecinājusi, ka Mežsargam ir taisnība Acs izmantošana ir diezgan bīstama iecere, kam ir nepieciešama nopietna sa­gatavošanās. Un pašreiz viņa nejutās gatava sākt šādu sagatavošanos, jo viņai nebija ne jausmas, uz ko tad īsti jābūt gataviem…

Bērni tikmēr pavadīja laiku kā nu kurais. Klusībā viņi jau bija atmetuši cerī­bas, ka tiks pie savām vecmāmiņām, un samierinājušies ar domu, ka pēc sep­tiņiem mēnešiem atgriezīsies mājās un viss būs tāpat kā parasti… Tikai Monikā brieda cieša apņemšanās, lai ko tas viņai prasītu, sameklēt savu īsto vecmāmi­ņu. Viņa bija nolēmusi klusībā trenēt Aci, kaut gan pagaidām viņai vēl vajadzē­ja laiku, lai atgūtos no iespaidiem, kas gūti pie troglodītiem.

Ralfs lielākoties sēdēja istabā un lasīja grāmatas, kuras viņš visbeidzot bija pamanījies sakrāmēt drēbju skapī, toties viņa drēbes mētājās juku jukām pa vi­su istabu uz gultas, krēsla un pat zem galda…

Arvils laiku pa laikam aizņēmās kādu no Ralfa grāmatām, bet pārsvarā viņš noņēmās ap savu dzīvnieku kolekciju, veidodams garu garos sarakstus uz­skaitīdams gan tos dzīvniekus, kuri viņam jau bija, gan tos, kuru viņam trūka.

Monika kala plānus attiecībā uz vecmāmiņu uzmeklēšanu un pamazām ar­vien vairāk nobrieda vēl vienu reizi izmēģināt Aci.

Savukārt Ruta beidzot atklāja pārējiem, kas slēpās viņas daudzajās kastēs un saiņos. Vispirms jau viņa izsaiņoja savas daiļslidošanas slidas un nolika tās go­da vietā savā un Monikas istabā. Monika ļoti izbrīnījās, tās ieraudzījusi.

-     Ko tu ar tām darīsi? viņa vaicāja. Tagad taču ir vasara!

-     Jā, bet reiz taču pienāks ari ziema. Ja vien es līdz tam laikam nebūšu pil­nībā aizmirsusi, kā jāslido… viņa drūmi piebilda. Tik gari mēneši bez tre­niņiem tas noteikti mani atsviedīs atpakaļ pēdējā vietā, kad es atgriezīšos mā­jās. Varēšu sākt visu no gala…

-     Nu, nu, gan jau nebūs tik traki… Monika viņu mierināja.

Bet Ruta tikai noteica, ka «būs gan, ja es neko nedarīšu!», un caurām die­nām ņēmās pa tukšo viesu istabu, lēkādama un izmēģinādama visādas «figū­ras»… Izrādījās, ka vienā no Rutas smagākajām kastēm atrodas videomagne­tofons, savukārt kādā citā kastē vesela kaudze videokasešu ar daudz un dažādu sacensību ierakstiem. Visvairāk Rutai patika skatīties pagājušā gada pasaules čempionātu. Tā tik ir slidošana! viņa mēdza sajūsmināta saukt, kārtējo reizi vērodama čempionāta finālu. Kaut kas vienreizējs! Paskatieties, kādas kustības! Un cik tīri viņa visu izpilda tur nu nav kur piesieties! bet pā­rējie bērni tikai uzmeta paviršu skatienu ekrānam un centās pēc iespējas ātrāk pazust no turienes, iekams Ruta nebija piespiedusi viņus apsēsties un klausī­ties savos nebeidzamajos komentāros…

-      Es vairs nevaru izturēt, kā viņa plinkšķina tās klavieres, kādu dienu žē­lojās Ralfs, kad Ruta atkal pāris stundas bija pavadījusi tukšajā istabā, vingro­jot mūzikas pavadībā. Kāda no viņas kastēm bija izrādījusies pilna ar mūzikas diskiem, bet ne jau tādiem, kas varētu patikt Ralfam vai, patiesību sakot, arī kādam citam. Bens it sevišķi neieredzēja šos klaviermūzikas koncertus un tā­dos brīžos vienkārši pazuda Mežā, un atgriezās tikai pašā vakarā. Vienīgais, kuram patika Rutas mūzikas ieraksti, bija Mežsargs, un vakaros, kad Ruta bija beigusi savus treniņus, viņš mēdza aizņemties viņas magnetofonu un līdz pat vēlai naktij savā istabā klusiņām klausīties diskus…