Monika un mežs

Viņi visi likās neparasti skaisti zēniem bija zeltaini, sprogaini mati, un vi­ņu sejiņas bija tik glītas, it kā tie būtu izkāpuši no bilžu grāmatas. Arī visas mei­tenītes bija tikpat mīlīgas viņu mati bija gari, gaiši un sprogaini un sveces gaismā zeltaini vizēja. Monikai likās, ka viņa vēl nekad nav redzējusi tik daudz skaistu bērnu vienkopus. Un tomēr kaut kas šeit nebija tā, kā vajag… Vispirms jau bērni izskatījās viena vecuma tiem visiem varēja būt apmēram seši gadi, bez tam viņi visi bija stipri līdzīgi. Un neraugoties uz to, ka tie bija tikai bērni, dīvainā baiļu sajūta, kas bija pārņēmusi Moniku, neatkāpās, bet, gluži otrādi kļuva vēl spēcīgāka.

Monika bija ierāvusies klints spraugas pašā dziļumā, jo viņai likās ja viņu nejauši kāds pamanīs, notiks kaut kas šausmīgs… Viņa nezināja, kas īsti, un nesaprata arī, no kurienes viņu pārņēmušas šis neparastās bailes, bet viņa ne par ko nebūtu tagad līduši ārā no savas paslēptuves un parādījusies bērniem.

Klints bluķis bija sācis tikpat klusi slīdēt atpakaļ, un pēc pāris sekundēm ie­eja tunelī atkal bija aizsegta. No alas tumšākā kakta, līdz kuram sveces gaisma nesniedzās, parādījās kāds stāvs un sāka nākt uz bērnu pusi līdzko tas iznā­ca gaismā, Monika pazina to pašu vecenīti, kas bija sēdējusi krūmos un ko vi­ņa bija ieraudzījusi tagad, pirms nokļuva šajā alā. Vecenes seja likās divaini sa­viebta, un, iznākusi pie bērniem, viņa apsēdās uz kāda akmens bluķa. Bērni, kas pirmit bija skaļi čalojuši, tagad apklusa un vēroja viņu. Arī Monika sastin­gusi sēdēja savā slēptuvē un skatījās, kas tagad notiks.

Vecene kādu bridi raudzījās uz bērniem, tad tā dīvaini pamāja ar roku. Tas izskatījās pēc slepena žesta, paroles vismaz tā likās Monikai.

Un tad sāka notikt kaut kas pavisam neparasts. Bērni sāka pārvērsties. Viņu zeltaini sprogainie mati kļuva īsāki, it kā tie ierautos atpakaļ galvā… To

sejas sāka izmainīties, ausis kļuva garākas un smailākas, līdz pēc pāris mirkļiem alā vairs nebija neviena paša bērna toties bija kādi trīsdesmit četrdesmit dī­vaini un ārkārtīgi neglīti radījumi. Tā kā augumā viņi bija tikpat nelieli kā pir­mītējie bērni, to galvas salīdzinoši likās milzīgas. Viņiem bija lielas, augšdaļā nosmailinātas ausis, ieslīpas zaļas acis un lieli, pagari deguni. Pelēcīgie, pinkai­nie mati vairāk atgādināja sarus tik rupji tie likās, savukārt zobi bija iedzel­teni un nelīdzeni, it kā viņi pavadītu savu brīvo laiku, graužot klintis. Plaukstas un pēdas bija palielas, un neparasti tievie, slaidie pirksti beidzās ar gariem, lī­kiem un dzeltenīgiem nagiem.

Monika, sastingusi aiz šausmām, blenza uz drausmīgajiem radījumiem, par kuriem bija pārvērtušies bērni, un bailes, kas bija viņai uzklupušas, līdzko viņa nokļuva alā, tagad bija kļuvušas spēcīgākas nekā jebkad viņa tik tikko valdī­jās, lai nesāktu skaļi kliegt.

Nemainījās tikai vecene. Viņa joprojām mierīgi sēdēja uz akmens, kā bija sēdējusi arī šausmīgo pārvērtibu laikā. Ar īgnumu sejā viņa uzlūkoja neradījumu baru un nepavisam nelikās ne pārsteigta, nedz ari nobijusies.

Viens no mazajiem briesmoņiem panācās uz vecenes pusi un zemā, čerk­stošā balsī ierunājās:

-     Vai tu ko uzzināji?

-     Viņi ir klāt, vecene atteica.

-     Visi?

-     Nezinu, es redzēju tikai vienu.

-     Tas nozīmē, ka ir arī pārējie. Un, ja vēl nav, tad driz būs. Un jūs sapro­tat, ko tas nozīmē, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mēs nedrīkstam pieļaut,

ka viņi atkal mums visu atņem. Un, ja viņi uzdrīkstēsies pienākt bīstami tuvu, mēs pretosimies!

Atbaidošo radījumu pūlis piekrīto­ši norēcās. Ari vecene māja ar galvu.

Mēs cīnīsimies, un, pat ja tas nozīmēs kādu upuri, tas mūs neap­turēs!

Visi atkal uzauroja un kareivīgi vicināja pa gaisu nagainās rokas.

Monika sēdēja savā slēptuvē un kratījās viņu bija pārņēmis tāds drebulis, ka zobi klabēdami sitās viens pret otru. Sī skaņa noteikti bija sadzirdama ari pārējiem, to­mēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, likās, ka neviens to tomēr nedzird. Pat tajos brīžos, kad neviens neauroja un zobu klabēšana bija vienigā ska­ņa visā alā, neviens nelikās to ma■> 7

nām.

Un tad Monikai ienāca prātā kāda doma, kas viņu aiz šausmām burtiski pa­ralizēja. Viņa atcerējās, kā vecene bija iznākusi no alas stūra tātad viņa visu laiku bija tur bijusi un redzējusi Moniku, pirms viņa bija atradusi sev paslēptu­vi. Un tagad, kad viņi beigs runāt, vecene noteikti pastāstis briesmoņiem, kur Monika slēpjas, un viņi visi viņai uzklups…

Monikai sāka tricēt rokas, un šausmas kļuva bezmaz vai taustāmas vina vairs nespēja savaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā, un tieši tajā brīdī, kad visi bi­ja apklusuši un gaidija, ko teiks vecene, Monika sāka kliegt…

Viņa kliedza un kliedza, līdz piepeši viss apkārt kļuva miglains un izplūdis… Pēdējais, ko viņa redzēja, bija, kā vecene atkal atver muti, lai kaut ko teiktu, bet viss bars joprojām mierīgi stāvēja un lūkojās tikai uz veceni, itin kā Moni­kas kliedziens būtu dzirdams tikai un vienigi viņai pašai…

Un tad viņa atvēra acis, kas, kā izrādijās, bija bijušas ciet…