Monika un mežs

-     Ir! atsaucās Monika un Ruta.

-     Ir, atteica Ralfs, un viņa balss cauri somām un kastēm skanēja dīvaini slāpēti.

-     Ir, ir, atrūca Arvils par sevi un par Benu, kurš apstiprinoši ieņurdējās.

-    Nu tad turieties mēs braucam! iesaucās Meža Veča un iedarbināja karieti.

Turēties jau nu gan šajos apstākļos bija glu­ži lieki, jo likās, pat ja kariete apveltos otrādi, visi paliktu sēžam iespiesti savās vietās.

Viņi devās ceļā, un, Monikai par lielu at­vieglojumu, Meža Veča šodien brauca daudz uzmanīgāk nekā vakar, apbraukdama lielākās saknes, nemaz jau nerunājot par zemē gulo­šiem baļķiem. Monika, protams, neko netei­ca, bet viņai bija aizdomas, ka ari Meža Večai pēc vakardienas brauciena smeldz zināmas ķermeņa daļas…

Tieši pulksten četros, kā par to liecināja Meža Večas pulksteņa jenots, bez pamudinājuma izlēkdams no kastītes un noriedamies četras reizes, viņi apstājās pie Mežsarga mājas. Pat ārā varēja sajust kārdi­nošas smaržas, un bija skaidrs, ka Mežsargs nav aizmirsis par solīta­jām pusdienām. Meža Večai par lielu nepatiku, smaržas pievilināti, pa apkārtējiem krūmiem slamstījās vairāki jenoti, laiku pa laikam pa­bāzdami galvas no zaru biezok­ņa un ošņādami gaisu.

-         Salašņas… nošnācās

Meža Veča, mezdama uz jenotu pusi slepkavnieciskus skatie­nus. Kššš… vina tiem uzbrē-

ca, un jenoti iemuka krūmos.

Meža Veča uzbungāja pa durvīm, saukdama, ka «tie esam mēs!», un Mež­sargs atvēra durvis. Kad viņš ieraudzīja piekrauto karieti, viņam no izbrīna at­kārās žoklis.

-     Kas tad te… viņš noelsās.

Bērni klupdami krizdami rausās ārā no karietes, un Arvils tik tikko izdabūja kājas no Ralfa grāmatu kastes. Monika izvilka savu somu un iestiepa to mājā, bet Mežsargs ķērās klāt daudzajām kastēm un somām, un, tā kā viņš varēja vienā paņēmienā iestiept veselas sešas kastes un vēl kādas trīs somas, tad iz­kravāšanās noritēja daudz ātrāk nekā iekravāšanās. Drīz visa Mežsarga istaba bija pilna ar mantām, un bērni apmulsuši stāvēja un lūkojās visapkārt. Istabā bija tikai viena gulta, un tā pati acīmredzot piederēja pašam Mežsargam.

-     Kur tad mēs te paliksim? jautāja Ralfs.

-     Lejā, lejā, sauca Mežsargs un devās uz istabas otru galu. Patiešām, tur pašā dziļumā atklājās kāpnes, kas veda lejup, un, kad bērni tur bija nokāpuši, izrādījās, ka lejā ir daudz plašākas telpas nekā tā viena istaba, kuru viņi līdz šim bija redzējuši.

Viņi stāvēja diezgan lielā istabā, kas gan bija samērā nabadzīgi mēbelēta. Neskatoties uz to, ka tur bija trīs dīvāni un vēl vairāki mīkstie atzveltnes krēsli, telpa bija tik plaša, ka tie likās it kā pazūdam. No istabas durvis veda uz vairā­kām citām telpām Monika saskaitīja pavisam trīs, bet varbūt, ka kaut kur bi­ja vēl kāda, kuru viņa vēl nebija pamanījusi.

-     Monika ar Rutu varēs gulēt vienā istabā, bet otra istaba būs zēniem, sa­cīja Mežsargs, vezdams viņus no vienām durvīm pie otrām.

-     Un kam būs trešā? vaicāja Ruta.

-     Trešā būs gadījumam, sacīja Mežsargs, ja uzradīsies vēl kāds, kuram vajadzēs te palikt pa nakti.

-     Nu skaidrs, noteica Ralfs. Tad jau mums jānes savas mantas šurp?

-    Jā, jā. Tūlīt es jums palīdzēšu, teica Mežsargs un ātri nostiepa visu man­tību uz pagrabstāvu. Tad viņš devās atpakaļ augšā pabeigt gatavot pusdienas, bet bērni sāka izkravāt savas somas.

Kamēr Ruta skaitīja savas somas, vai neviena nav pa ceļam kur noklīdusi, Monika iegāja istabā un aplūkoja to kārtīgāk.

Izskatījās, ka istaba paredzēta viesiem, un likās, ka tajā labu laiku neviens nav dzīvojis. Tā kā tā atradās pagrabstāvā, tai nebija neviena ista loga, bet to vietā pie pretējās sienas bija raiba vitrāža, kas atainoja divus ezerā peldošus baltus gulbjus. Vitrāžai otrā pusē laikam bija noslēpta spuldzīte, jo, gaismai spī­dot cauri krāsainajiem stikliem, vitrāža gaiši mirdzēja. Pie katras istabas sānu sienas stāvēja pa gultai un skapim, bet vienas gultas galā bija ieapaļš spogulis ar tualetes galdiņu.

Monika izkravāja savu somu, salikdama drēbes skapi, kas atradās istabas kreisajā pusē. Kad soma bija izkrāmēta, skapis joprojām palika pustukšs, bet Monikai bija aizdomas, ka Rutai ar savu skapi vien nepietiks…

Visbeidzot Ruta bija savas somas pārskaitījusi un ari sāka tās izkravāt. Mo­nikai par lielu izbrīnu, liela daļa kastu tā arī palika neatvērtas, un Ruta tās pa­bīdīja zem savas gultas.

-     Vai tad tu tās neizkrāmēsi? Monika vaicāja.

-    Vēlāk… noteica Ruta un mainīja sarunas tematu. Ejam paskatīties, kā iet zēniem, un viņas devās uz blakusistabu paraudzīties, kā sokas Ralfam un Arvilam.

Zēnu istabā valdīja pamatīgs juceklis. Visās malās mētājās izārdītas karto­na kastes, un pa abām gultām, kā arī pa grīdu bija izsvaidītas Ralfa grāma­tas. Pats Ralfs piesarcis griezās uz riņķi un pukojās: Te taču vispār nav vie­tas! Kur lai es te liekos? Te ir skapis tikai drēbēm, bet neviena grāmatu plaukta… viņš sagrāba veselu kaudzi grāmatu un mēģināja tās iestutēt skapja augšējā plauktā, bet tās izbira viņam no rokām un ar troksni sakrita uz grīdas.

-     Ko tu darīsi ar tādu lērumu grāmatu? brinījās Ruta.