Monika un mežs

-     Tagad ejam korintēs! līksmi iesaucās Meža Veča un ātri vien devās vi­siem pa priekšu uz māju pusi. Viņai pakaļ vēlās milzīgā pūpēžveidīgo masa. Bērni pagaidīja, līdz pēdējais Meža Večas pūpēžveidīgais bija aizslīdējis garām un tad devās viņai pakaļ. Pats pēdējais gāja Arvils bez neviena pūpēžveidīgā. Viņš jutās tik šausmīgi neērti par tādu izblamēšanos, ka labprāt būtu ielīdis pa taisno zemē, ja vien zinātu, kā tas izdarāms…

Līdzko viņi tuvojās Meža Večas šķūnim, pūpēžveidīgie kļuva manāmi sa­traukti. Viņi sāka kustēties arvien ātrāk, tā ka bieži gadījās paklupt citam pār citu, plātīja savas mutes, un dažs labs izgrūda kaut ko līdzīgu klusam spiedzie­nam. Rutas lielais pūpēžveidīgais pat nedaudz mainīja krāsu, kļūdams tik žilbi­noši balts, it kā tā iekšpusē būtu iedegta spuldze.

Meža Veča ar pūpēžveidīgo uzvedību šķita ļoti apmierināta un pielika soli.

-     Kas notiek? elsdams jautāja Ralfs, kura pieci pūpēžveidīgie tagad skrēja viņam pa priekšu un burtiski rāva zēnu sev pakaļ.

-     Viņi sajūt korintes, paskaidroja Meža Veča. Nu tik jūs redzēsiet, kas notiek, kad pūpēžveidīgie tiek pie neiesakņojušamies krūmiem…

Arī viņa pati tagad tik tikko spēja skriet līdzi savam pūpēžveidīgo baram, un tā nu viņi visi joza cauri Mežam, līdz beidzot cauri kokiem pavīdēja šķūnīša sie­nu brūnie baļķi, kurus daļēji aizsedza skatienam biezie korinšu krūmi.

Un tad pūpēžveidīgie satrakojās. Pirmais izrāvās Rutas lielais pūpēžveidīgais un, spalgi spiegdams, aizdrāzās uz krūmu pusi. Viņam sekoja pārējie, un drīz vien viss bars spiegdams joņoja uz krūmiem. Skaņa, kas radās, vienlaicīgi spie­dzot trīsdesmit astoņiem pūpēžveidīgajiem, bija tāda, it kā tepat blakus gaisā paceltos reaktivā lidmašīna.

Meža Veča kaut ko kliedza, bet, tā kā cauri drausmīgajam troksnim neko nevarēja dzirdēt, tad tikai pēc viņas žestiem varēja saprast, ka viņa liek bēr­niem aizbāzt ausis. Viņi sabāza ausīs pirkstus, bet arī tas skaņu noslāpēja tikai mazliet. Tomēr arī prom neviens neskrēja, jo skats, kā pūpēžveidīgie uzbruka krūmiem, bija diezgan saistošs.

Vispirms viņi visi, pieskrējuši pie krūmiem, apstājās kā iemieti, un uz pāris sekundēm iestājās absolūts klusums, kad viņi pilnīgi sinhroni bija pārstājuši spiegt. Bet tad spiegšana atsākās ar divkāršu sparu, un viņi metās virsū krūmu saknēm. Likās, ka ikviens pūpēžveidīgais izaudzē sev aizvien jaunas pseidopodijas, kuras tajā pašā mirkli ieurbās zemē, zālei, smiltīm un sīkajiem oļiem pa­ceļoties gaisā kā blīvam mākonim. Nepagāja ne minūte, kad krūmu saknes, kas acīmredzot nebija bijušas īpaši dziļi zemē, tapa atsegtas, un pūpēžveidīgie metās tās grauzt. Beidzot spiegšana aprāvās uz ilgāku laiku, jo vienlaicīgi ēst un spiegt nespēja pat pūpēžveidīgie.

Meža Veča izvilka pirkstus no ausīm, un viņas paraugam sekoja bērni. Tū­līt kļuva dzirdama neganta šmakstināšana, kraukšķēšana, it kā kāds badīgi grauztu kartupeļu čipsus, un lapu čaukstēšana, kad krūmi, kratīdami zarus un locidamies uz visām pusēm, izmisīgi centās atbrīvot no pūpēžveidīgajiem savas saknes. Tomēr tas viņiem neizdevās, un pūpēžveidīgie turpināja savas negau­sīgās pusdienas.

-     Jā, noteica Meža Veča. Lai nu kā, bet ēšanas manieru gan viņiem nav… Bet ko tur var gribēt kā nekā Mežā auguši…

Tikai, kad no krūmu saknēm vairs nebija palicis pāri it nekas, un krūmi, zau­dējuši atbalstu, sagāzās vienā čupā, pārvērzdamies par parastu žagaru kaudzi tikai tad pūpēžveidīgie likās mierā un kā paguruši no lepnā mielasta satupa kur nu kurais.

-     Nu tā, šis darbiņš nu ir padarīts, apmierināti noteica Meža Veča un saber­zēja rokas. Tagad man tikai jānosvilina šie žagari, un mans šķūnis atkal būs brīvs!

-     Un ko lai iesāk ar tām auklām? jautāja Monika, norādīdama uz pūpēž­veidīgajiem, no kuriem vēl joprojām nokarājās viņu sietās auklas.

-    Ak, neko… Tās auklas viņi paši vēlāk dabūs nost, un tagad tu tos tā kā tā vairs nedabūsi rokā…

Pūpēžveidīgie viens pēc otra sāka celties augšā un pazust Mežā, un nepa­gāja necik ilgs laiks, kad viņi visi bija prom.

Meža Veča paskatījās pulkstenī un, iebrēkdamās «Hupalā!», sāka satraukti lēkāt šurpu turpu. Monika tikai tagad pamanija viņas rokas pulksteni un brīnī­jās, ka nav to ievērojusi agrāk, jo pulkstenis bija patiesi ievērojams. Tas bija diezgan liels un pie tam nevis apaļš, kā vairums rokas pulksteņu, bet gan četr­stūrains ar tādu kā mazmazītiņu kastīti augšpusē.

-     Atkal iestrēdzis, purpināja Meža Veča un sāka ar rādītājpirkstu klauvēt pa kastīti. Tūlīt pat tā atsprāga vaļā, un parādījās sīciņa jenota galva. Mazais jenotiņš samiedza acis, it kā spožā dienas gaisma to būtu apžilbinājusi, un tad, trīs reizes ierējies, pazuda atpakaļ kastītē.

Bērni sajūsmā smējās, tikai Monika likās tā kā nedaudz samulsusi.

-     Ja jau tu tā neieredzi jenotus, viņa sacīja, tad kāpēc tev ir pulkstenis ar jenotu?