Monika un mežs

-     Tāpēc, pikti atteica Meža Veča, joprojām knibinādamās gar pulksteni, ka pulksteni es dabūju pirms vēl tiku pie vistām… Viņa ar īkšķi spēcīgi uz­spieda kastītei, tā ka tā ieknikšķējās, un tad beidzot lika pulksteni mierā. Ejam nu mums vēl jāsakrāmē jūsu mantas karietē, un četros Mežsargs gaidīs mūs uz pusdienām. Bet vakarā Monikai paredzams viens nopietns uzdevums, tā ka taisāmies nu!

-     Kas par uzdevumu? brīnījās Monika, jo neatcerējās, ka kāds viņai būtu ko teicis. Bet neizskatījās, ka Meža Veča grasitos kaut ko paskaidrot, un tā nu nekas cits neatlika, kā gaidīt vakaru.

-     Ejiet atpakaļ uz māju, Meža Veča nokomandēja bērnus, un es tikmēr piebraukšu karieti.

-     Ai, drīkst es arī piebraukšu? satraucies iesaucās Ralfs.

-     Manis pēc, attrauca Meža Veča.

-    Labāk jau nedari to, sacīja Monika. Atceries, ka tev vēl būs jābrauc pie Mežsarga, un tur ir ļoti cieti beņķi, bet tev ir tikai viena sēžamvieta…

Bet Ralfs viņā nemaz neklausījās un aizmetās pakaļ Meža Večai, savukārt Monika, Ruta un Arvils lēnā garā devās atpakaļ uz māju.

-     Vai viņa mums lika gaidīt te vai iekšā? jautāja Ruta, kad viņi bija atnā­kuši līdz ārdurvīm.

-     Droši vien, ka iekšā, sacīja Monika. Mums taču tik un tā vēl jāsanes tās mantas.

Un viņi devās iekšā un sāka pamazām nest ārā visas somas, maisus, čemo­dānus un visu pārējo.

-     Kam pieder šī kaste? sauca Ruta, bakstīdama ar kurpes purngalu kādu vidēji lielu kartona kasti. Tā ir uzmesta uz manas somas, bet, ja tā ir Ralfa, es to nenesīšu lai viņš pats stiepj savas mantas!

-     Tā ir manējā! iesaucās Arvils un piesteidzās klāt novākt savu kasti no Rutas somas.

-     Kas tev tur ir? aizdomīgi jautāja Ruta, kad, Arvilam nosviežot kasti ze­mē, tajā kaut kas nograbēja.

Arvils kārtējo reizi nosarka un sāka kaut ko murmināt tik neskaidri, ka ne­ko nevarēja saprast.

-     Kas, kas? sauca Ruta, un Arvils sāka murmulēt vēl nesakarīgāk. Ne­var būt, ka tu esi atvilcis šurp visu savu zvērudārzu? viņa neticīgi iesaucās.

Arvils pamāja ar galvu.

-     Kādu zvērudārzu? iesmējās Monika. Arvil, vai tu audzē pats savas jūrascūkas? Un es domāju, ka tev tās nepatīk?

-     Skaidrs, ka viņam nepatīk, atteica Ruta. Tie nav dzīvi zvēri. Tā ir visu pasaules zvēru kolekcija simtiem mazu plastmasas zvēriņu… Viņš tos ir vā­cis jau kopš savas dzimšanas, vai ne, Arvil?

-     Ne jau kopš pašas dzimšanas… novilka Arvils. Un es vēl neesmu sa­vācis visus pasaules zvērus… Man pietrūkst pīļknābja, divpirkstu sliņķa un vēl diezgan daudzu… Neesmu pārliecināts, ka tie vispār ir dabūjami…

-     Tev pietrūkst vēl kaut kā, smējās Ruta, pamirkšķinādama Monikai.

-     Kā tad? jautāja Arvils, brīnīdamies, ko gan Ruta var zināt par viņa dzīv­nieku kolekciju.

-     Viena īsti spiedzīga pūpēžveidīgā, nosmēja Ruta un ķiķinādama izgāja laukā, stiepdama jau ceturto čemodānu.

Kad Meža Veča ar Ralfu beidzot piebrauca pie mājas, Ruta joprojām nesa savas mantas un Monika ar Arvilu viņai piepalīdzēja. Ralfs diezgan ātri izstie­pa ārā savas daudzās grāmatu kastes, savukārt soma viņam, tāpat kā Monikai, bija tikai viena. Kad visas mantas bija iekrāmētas karietē, tā bija tā pārblīvēta, ka neizskatījās, ka tur varētu pietikt vietas kaut vienam cilvēkam. Tomēr Meža Veča izskatījās diezgan optimistiski noskaņota.

-    Gan jau kaut kā saspiedīsimies, viņa mundri teica, pirmā ierāpdamās sa­vā vietā pie stūres. Tur viņa ielocījās, uzstutēdama kājas uz kādas no Ralfa kas­tēm, tā ka ceļi gandrīz skāra zodu, bet nelikās, ka viņu tas traucētu. Rāpie­ties tik iekšā un sēdieties, kur redzat.

Bērni diezgan apmulsuši skatījās uz karieti, jo pie labākās gribas nespēja ie­raudzīt, kur tad tur varētu sēdēt. Visbeidzot Ralfs sāka rāpties pāri somu un kas­tu kaudzēm, līdz iekārtojās šaurā spraugā starp divām kastēm priekšpusē, divām kastēm aizmugurē un somu grēdu kreisajā pusē. Kad pa labi no viņa uz savas so­mas uzsēdās Monika, viņš vairs neredzēja ne Mežu, ne ko citu, bet tikai vienas vienīgas mantu grēdas. Ruta nezin kādā maģiskā veidā vēl pamanījās iespiesties blakus Monikai, kaut ari viņas kājas palika karājamies pāri karietes malai.

Un tad vēl atlika Arvils un Bens. Bens savu žurku laikam bija atstājis krūmos katrā ziņā zobos viņam tās vairs nebija. Monika ļoti cerēja, ka sunim ir pieticis prāta un viņš nav žurku apēdis…

Kad Arvils kādas piecas minūtes bija grozījies ap karieti riņķī apkārt, bet Bens, domādams, ka tā ir kaut kāda jautra rotaļa, riedams lēkājis viņam nopa­kaļ, Meža Večai beidzot tas apnika, un viņa uzsauca Arvilam, lai tas beidz nie­koties un kāpj iekšā. Tā nu viņš ierāpās un apsēdās blakus Meža Večai, iebā­zis kājas kārtējā Ralfa grāmatu kastē, savukārt Bens uzgūlās viņam virsū.

-     Ceru, ka kājas tev ir tiras, norūca Ralfs, kad mei­tenes bija viņam komentējušas Arvila dīvaino pozu.

-     Cik nu tīras ir, tik ir… nedaudz pikti atteica Ar­vils, kurš ar kājām kastē un Benu uz krūtīm laikam at­radās visneapskaužamākajā stāvokli.

-    Vai visi ir savās vietās? uzsauca Meža Veča, ne­spēdama pagrozīt galvu, lai pati apskatītos un par to pārliecinātos.