Monika un mežs

Diezgan ilgi viņa noķimerējās ar auklu, kamēr izdevās sasiet kaut cik jēdzī­gu mezglu, un tad devās piesiet gūstekni pie koka. Vienu brīdi viņa samulsa, jo nevarēja izvēlēties, vai siet viņu pie tā paša koka, kur jau bija piesiets ie­priekšējais, vai pie kāda cita. Ja nu viņi sāk kauties, domāja Monika. Bet vi­ņai negribējās meklēt citu koku, kam būtu tikpat resns stumbrs, un tā nu viņa piesēja pūpēžveidīgo turpat. Līdzko tas bija piesiets, Monika to uzmanīgi vē­roja, lai tas nesāktu kliegt, bet, šķiet, ka tam nebija ne mazākās vēlēšanās da­rīt kaut ko tamlīdzīgu, jo viņš pat neatvēra muti. Ari raizes par to, ka abi pūpēžveidīgie varētu sakauties, bija izrādījušās liekas, jo šķita, ka tie viens otru pilnīgi ignorē. Notupušies zemē koka pretējās pusēs, tie likās aizmiegam…

Monika tikmēr ķērās pie nākamā pūpēžveidīgā tvarstīšanas.

Tagad, kad amats bija rokā, viņa noķēra nākamo nepilnās piecās minūtēs. Šis pūpēžveidīgais likās aktīvāks par iepriekšējo, jo, piesiets pie koka, jau gri­bēja sākt spiegt, bet Monika to laikus pamanīja un viņam uzbrēca. Pūpēžvei­dīgais tūlīt pat aizvēra muti un nolikās gulēt blakus pārējiem.

Toties ar trešo pūpēžveidigo gadījās kļūme. Brīdī, kad tas spiegdams drāzās garām Monikai, viņa pieliecās nedaudz par vēlu un satvēra to tikai aiz vienas pseidopodijas. Pūpēžveidīgais momentā izrāvās un tāpat spiegdams pazuda Mežā.

Ceturtais pūpēžveidīgais tika noķerts bez starpgadījumiem, un arī ar piekto viss izgāja gludi. Monikai bija palikusi vēl viena aukla tātad bija jānoķer vēl viens pūpēžveidīgais. Bez tam arī no pārējiem «medniekiem» vēl nebija ne vēsts, tāpēc Monika atkal iepūta savā pievilinātājā.

Atskanēja nu jau ierastais spiedziens, kas nemaz vairs nelikās tik briesmīgs, kaut arī joprojām bija tikpat skaļš.

Un tajā pašā mirklī kaut kas, spiegdams vienā tonī ar pievilinātāju, krita le­jup no koka tieši virsū Monikai. Viņa iekliedzās un palēca malā, bet spiedzējs atsitās pret zemi un spalgais kliedziens pārgāja «Au, au!» kliedzienos acīmre­dzot viņš bija pamatīgi sasities. Monikai nesagādāja nekādas grūtības noliek­ties un saķert pūpēžveidigo, kas, Moniku pilnībā ignorēdams, tupēja sūnās, ar pseidopodiju berzēdams kaut ko, kas varētu būt mugura, un joprojām ļoti nepūpēžveidīgi vaidēdams…

Pie koka piesietie pūpēžveidīgie bija pieskrējuši tuvāk, cik nu auklu garums viņiem to atļāva, un, šķietami satraukušies, nolieca galvas uz jaunpienācēja pu­si. Mutes visiem bija pavērtas, bet nelikās, ka tie grasītos spiegt, tāpēc Moni­ka nelikās par to ne zinis. Viņa apmeta auklu jaunajam pūpēžveidīgajam ap

kaklu un aizveda to pie koka. Vaidēdams tas klumburēja viņai pakaļ, un Moni­kai radās stipras šaubas, vai tāds pūpēžveidīgais vispār vairs kam ir derīgs…

Tomēr viņa nolēma to paturēt, līdz atnāks Meža Veča un pateiks, ko ar to darīt.

Pēc neilga brīža no kreisās puses iznāca Ralfs, vezdams sev līdzi auklās pie­sietus piecus pūpēžveidīgos, kas paklausīgi sekoja viņam kā savādu jēru bars. Iedams Ralfs svilpoja pie sevis kādu jautru meldiņu un izskatījās varen apmie­rināts. Izlīdis no brikšņiem, viņš pamāja Monikai un, pārveidojis balsi, jautāja: Kā veicas drošsirdīgajai pūpēžveidīgo medniecei?

-     Gūstekņi notverti un piesieti drošībā, tādā pašā nopietnā balsī attrauca Monika un iesmējās. Pārējie drošsirdīgie mednieki kaut kur vēl kavējas lai­kam gadījušies īpaši kareivīgi upuri…

-     Kā tev gāja? jautāja Ralfs.

-     Viens paspruka. Bet viens uzkrita no koka man tieši virsū un, man šķiet, savainoja pats sevi. Re, tur viņš sēž un vaid, Monika pamāja uz savu pūpēž­veidīgo baru, kur viens patiešām joprojām masēja savu muguru un smagi elsa.

No krūmiem izlīda Meža Veča, vezdama aiz sevis veselu baru pūpēžveidīgo, kas atgādināja plūstošu, balti pelēku masu. Monika izskaitīja veselus divdesmit četrus, bez tam neviens no tiem nevaidēja. Meža Veča apjukusi palūkojās uz Monikas kunkstošo pūpēžveidīgo un jautāja: Kas viņam lēcies? Vai tu viņu siti, vai?

-     Kā tad… Viņš nogāzās no koka un sadauzīja kaut ko… laikam muguru… Ko man ar viņu darīt laist vaļā?

-    Nekādā ziņā! iesaucās Meža Veča. Tu pagaidi vien līdzko viņš ieraudzīs vēl neiesakņojušos korinšu krūmus, tā vienā mirklī aizmirsīs par savu muguru!

Nočabēja krūmi, un parādījās Ruta ar Arvilu. Ruta veda četrus pūpēžveidī­gos, no kuriem viens likās sevišķi liels, savukārt Arvilam auklā bija viens vie­nīgs sīciņš pūpēžveidīgais, kas pat nebija vēl īsti balts, bet tā kā nedaudz iezil­gans. Meža Veča, uz to paskatījusies, atmeta ar roku.

-     To tu vari laist vaļā, viņa sacīja. Tas vēl ir tik maziņš, ka pārtiek tikai no sūnām un ogām, mums no viņa nebūs nekāda labuma.

Arvils, šausmīgi nokaunējies, pietupās pie sava mazītiņā pūpēžveidīgā un atbrīvoja to. Ar smalku, bet nepavisam ne šaušalīgu spiedzienu, tas pazuda atpakaļ Mežā.