Monika un mežs

Meža Veča to bija nogrābusi aiz kaut kā, kas tiešām, lai cik tas nebūtu sa­vādi, atgādināja kaklu. Virs tā bija neliels paresninājums kā pūpēdim, kas va­rēja būt galva, vienīgais tajā nemanīja ne acu, ne ausu, nedz ari deguna. To­ties bija kaut kas visai līdzīgs mutei tāda kā ovāla sprauga galvas paresninā­juma pašā virspusē, kas bez skaņas virinājās te ciet, te vaļā… Pūpēžveidīgā apakšdaļa, tas ir, tā daļa, kas bija zem kakla, bija visai mainīga, bāli pelēka ma­sa, no kuras ik pa mirklim šur un tur parādījās kājveidīgi izaugumi, kas negan­ti spārdījās…

-     Savāc savas pseidopodijas, šņāca Meža Veča, sagrābdama pūpēžveidī­gā kaklu ciešākā tvērienā. Pūpēžveidīgais kļuva mierīgāks un ierāva kājas atpa­kaļ ķermenī.

Bērni ļoti aizdomīgi pētīja sagūstīto pūpēžveidīgo, bet neviens neizrādīja vē­lēšanos iet tuvāk. Kā par spīti, Meža Veča tieši uz to viņus mudināja.

-     No kā jūs baidāties? Nāciet klāt, pieskarieties viņam jums taču viņi pa­šiem būs jāsagūsta.

Ralfs sadūšojās pirmais un, paspēris soli tuvāk pūpēžveidīgajam, pastiepa roku un uzmanīgi tam pieskārās. Pūpēžveidīgais momentā izšāva vienu pseidopodiju, un Ralfs atrāva roku.

-     Nebaidies, sacīja Meža Veča. Tu taču redzi, ka viņš pats baidās. Viņš nav ne indīgs, ne traks tā ka aptausti viņu droši.

Ralfs vēlreiz saņēma dūšu un novilka ar plaukstu gar pūpēžveidīgo.

-     Nu, kāds ir? sauca Ruta un Monika.

-     Tāds jocīgs… tāds kā gumija… kā plastmasa… grūti saprast…

Beidzot arī Monika un Ruta panācās tuvāk un pataustīja pūpēžveidīgo. Ar­vils vēl labu brīdi stāvēja nostāk, bet, redzēdams, ka pūpēžveidīgais patiesi ne­vienam nekā ļauna nav nodarījis, arī pienāca klāt un apčamdīja to.

-     Nu, un tagad mēs viņu piesiesim, sacīja Meža Veča un, ar vienu roku jo­projām turēdama pūpēžveidīgo aiz kakla, ar otru pasniedzās pēc auklas. Viņa apmeta pūpēžveidīgajam ap kaklu mezglu, cieši to savilka un otru auklas galu piesēja pie priedes. Pūpēžveidīgais, sajutis, ka tiek nolikts zemē, jau grasījās laisties lapās, bet aukla nostiepās un atrāva viņu atpakaļ. Tajā brīdī pūpēžvei­dīgais plati atvēra savu ovālo mutes spraugu un izskatījās, ka viņš kuru katru mirkli var sākt kliegt…

-    Turi muti! nikni piedraudēja Meža Veča, un sprauga pūpēžveidīgā galvā atkal aizvērās. Tas ir vienīgais mirklis, kad jāpieskata, lai viņš nesāktu kliegt, sacīja Meža Veča. Jo viņš var brīdināt par briesmām pārējos. Bet, ja jūs vi­ņu laikā apklusināsiet, viņš nobīsies un turpmāk cietīs klusu.

-    Tagad es iešu dziļāk Mežā, bet jūs sadalieties tepat pa apkaimi. Kad es bū­šu saķērusi savējos, nākšu atpakaļ, bet jūs gaidiet tepat. Un neaizklīstiet nekur tālu ka vēl neapmaldāties, to teikdama, Meža Veča pazuda krūmos, atstā­dama bērnus vienus.

-     Nu gan, noteica Ruta. Vai viņa tiešām domā, ka mēs varēsim saķert šos te mazos briesmonīšus? un viņa palūkojās uz pūpēžveidīgo, kas patlaban skrēja apkārt priedei, aptīdams auklu ap stumbru.

-     Kāpēc ne? Tas nemaz neizskatījās tik sarežģīti, sacīja Ralfs. Tikai īs­tajā brīdī viņš jāsaķer un pietiekami stingri jāpiesien.

-     Tik vien… ironiski noteica Ruta.

-     Meža Veča teica, lai mēs izklīstam, sacīja Ralfs un, pārliecinājies, ka pievilinātājs joprojām ir pie viņa, iegāja brikšņos.

-    Kur ir mans suns? pēkšņi iesaucās Monika, atcerēdamās, ka pēdējo reizi redzēja Benu, kad tas iespruka krūmos tūlīt pēc viņu ierašanās.

-     Zini, man liekas, ka viņš palika pie mājas plosām to žurku, sacīja Ruta. Labi, nu tad es arī eju dziļāk.

-     Pagaidi mani, es iešu tev līdzi! iesaucās Arvils un aizmetās viņai pakaļ.

-     Labu veiksmi! uzsauca Monika.

-     Tev tāpat! Ruta atsaucās.

Un tā Monika palika viena. Pēc brītiņa, kad Ruta un Arvils bija izzuduši ska­tienam, viņa nolēma ķerties pie medībām. Laiku pa laikam no Meža dziļuma puses atskanēja spiedzieni acīmredzot tur darbojās Meža Veča un Ralfs bet, tā kā spiedzieni skanēja no diezgan liela attāluma, tie nelikās tik briesmīgi…

Monika izvilka no kabatas pievilinātāju un pielika to pie lūpām. Kad viņa tajā iepūta, atskanēja gaidītais spiedziens… Kaut ari viņa pati bija to radījusi, viņa vienalga sarāvās, jo likās, ka kāds bļauj tieši ausī… Pūpēžveidīgais, kas visu laiku bija riņķojis ap priedi te uz vienu, te uz otru pusi, sastinga uz vie­tas un sāka kā apjucis grozīt galvu uz visām pusēm.

Monika iebāza pievilinātāju atpakaļ kabatā un sāka gaidīt. Šoreiz diezgan ilgi nekas nenotika droši vien visi tuvākajā apkārtnē esošie pūpēžveidīgie bija jau izķerti… Bet tad viens, spiegdams kā aizkauts, nesās šurp cauri krūmiem

tieši Monikai virsū. Monika izbīlī iekliedzās un, līdzko pūpēžveidīgais skrēja pā­ri viņas kurpēm, noliecās un grāba…

Sākumā Monikai likās, ka viņš izspruks, jo viņa nebija sagrābusi pareizajā vietā, bet tad viņai ar otru roku izdevās nogrābt kaklu, un viņa pacēla savu me­dījumu no zemes. Tas spirinājās tāpat kā iepriekšējais, bet, kad Monika tam bija uzbrēkusi: «Savāc savas pseidopodijas!», tas tūlīt nomierinājās.