Monika un mežs

Monika paskatījās un ieplēta acis. Istabas kakts bija pilns ar somām, kastēm, maisiem un čemodāniem. Milzīgā mantu kaudze slējās gandrīz līdz pat gries­tiem un bridī, kad Monika to novērtēja, kāda kaste nogāzās no pašas kaudzes

augšas un atsprāga vaļā… no tās izgāzās vesela kaudze grāmatu un izbira pa visu istabu…

-      Lielākā daļa mantu ir Rutas. Izņemot kastes… tajās ir Ralfa grāmatas… Sazin kur viņš tās dabūjis laikam aplaupījis bibliotēku… Viņš, nabags, šķiet, ir iedomājies, ka viņam te būs laiks lasīt… un Meža Veča nosmīkņāja vien. Kā gan cilvēks desmit mūža gados var savākt tik nejēdzīgi daudz mantu… viņa vēl nogremzās, lūkodamās uz Rutas somām un čemodāniem.

-    Ej ārā pie pārējiem, es drīz nākšu, Meža Veča teica Monikai. Tūlīt mēs iesim ķert pūpēžveidīgos es nevaru gaidīt, kamēr tie aizsprostos arī manu māju… Tu ej… ej vien… viņa mudināja, redzēdama, ka Monika nekur neiet un ieplestu muti klausās, ko viņai stāsta. Man te vēl jāsadabū šādas tādas mantiņas… lai mums labāk ķertos…

Beidzot Monika devās lejā un izgāja ārā. Ralfs, Ruta un Arvils tupēja zālē un par kaut ko strīdējās.

-      …viņa teica, ka mēs iesim lasīt pūpēžus, runāja Arvils.

-     Nē taču! Tie ir pūpēžveidīgie, vai saproti? palaboja Ralfs.

-     Vai tad tas nav viens un tas pats? nesaprata Ruta.

-     Skaidrs, ka nav. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko Monika vakar stāstīja? Es sa­pratu, ka tie ir kaut kādi dzīvnieki, kas skraida apkārt un pārtiek no koku un krūmu saknēm… tad viņš ieraudzīja Moniku, kas bija tikko kā iznākusi pa durvīm. Ei, Monika! viņš uzsauca. Daži te nesaprot, kas ir pūpēžveidīgie!

-     It kā tu pats saprastu… nošņācās Ruta.

Monika pienāca klāt un arī apsēdās zālē. Es nezinu, kas viņi ir. Viņi izska­tās pēc pāraugušiem pūpēžiem, bet skrien un kliedz gluži kā dzīvi… Kāpēc jūs nepajautājāt Meža Večai?

-    Tāpēc, ka nepaspējām, atteica Ruta. Viņa tikai izspēra, ka būs jāiet pūpēžveidīgo medībās un lika mums gaidīt šeit, bet pati pazuda mājā. Es pat ne­sapratu, kādēļ mums šie būtu jāmedī… Vai tam ir kāds sakars ar vecmāmiņām?

-     Nedomāju vis, teica Monika. Tam ir sakars ar korinšu krūmiem, kas aizauguši priekšā viņas šķūnītim.

-     Te ir korintes? vienā balsī iesaucās Ruta un Arvils.

-     Monika taču vakar teica, atkal pukstēja Ralfs.

-     Jūs gribat iet tās apskatīt? šaubīgi jautāja Monika. Viņa nebija īsti pār­liecināta, vai drīkst ēst Meža Večas korintes, bet, ja jau drīz tām vienalga tiks uzrīdīti pūpēžveidīgie, tad droši vien nekāds ļaunums necelsies no tā, ka viņi noēdīs pa kādai ogai.

-     Labs ir, ejam, Monika beidzot sacīja un veda pārējos apkārt mājai.

Aplokā stāvēja abi Meža Večas ēzelīši, un, ieraugot nākam šurp veselu ba­ru bērnu, viņi pieskrēja pie aploka apmales un pārkāra galvas pāri koka lati­ņām. Ralfs metās tiem klāt un ņēmās glāstīt to pūkainās ausis, bet Monika, Ru­ta un Arvils aizgāja pie korinšu krūmiem, kuru šodien, šķiet, bija saradies vēl vairāk nekā vakar.

Ēzdami sulīgās, lielās ogas ķekariem vien, viņi sāka apspriest, kā kurš šeit nokļuvis. Monika ļoti izbrīnījās, sapratusi, ka laikam ir vienīgā, kas šeit nonāk pa vannas caurumu vai kanalizāciju.

-     Mani ierāva, kad es lēcu lejā no koka, stāstija Ruta. Aiz māsīcas mā­jas aug ozols, pa kuru mēs mēdzam diezgan bieži kāpelēt, bet, tā kā tā apak­šējais zars ir kādu gabalu virs zemes, tad lejā nākas lēkt. Pirmo reizi, kad šeit nokļuvu, es šausmīgi pārbijos. Es lēcu lejā no koka, un pēkšņi man apakšā vairs nebija zemes, bet apkārt nebija ne dārzu, ne māju, nekā… Bija tā, it kā es turpinātu lēkt, bet nebija vairs skaidrs, kur es piezemēšos, un tas bija diez­gan baisi… Un tad jau es atjēdzos Mežā.

-     Un tu, Arvil? vaicāja Monika. Kā tu te nokļuvi?

-     Tāpat kā Ruta, sacīja Arvils un drusku piesarka.

-     Bija diezgan sarežģīti, kad vajadzēja atdabūt uz šejieni visas tās mantas. Man vajadzēja desmitiem reižu kāpt kokā un pa vienai sviest tās zemē, pie tam uzmanot, lai neviens tajā brīdī neietu garām. Iedomājieties, ko padomātu ma­nas māsīcas vecāki, redzot mani sēžam ozolā un sviežam lejā somas un mai­sus, kas pusceļā gluži vienkārši izgaist…

-      Un ko tu tik daudz esi paņēmusi līdzi? painteresejas Monika, atcerejusies daudzās somas un koferus, kas, pēc Meža Večas vārdiem, piederēja Rutai.

-     Ak, nekas īpašs… Ruta tikai izvairīgi attrauca.

-     Un Ralfs… Nez, kā viņš šeit tika… domigi sacīja Monika.

-    Viņš teica, ka viņu ierāvuši grāmatā, teica Ruta. Viņš esot sēdējis ista­bā un lasījis kaut ko par sikspārņiem…

-     Par vampīriem, izlaboja Arvils.

-     Jā… Tātad viņš sēdēja istabā un lasīja par sikspārņiem-vampīriem, kad piepeši grāmatas lapas izplūda, sāka it kā virmot un mutuļot, un viņš nepaspē­jis ne apjēgt, kas notiek, kad jau ticis ierauts.

-     Hmm… Un es domāju, ka tas notiek tikai caur vannas caurumu, sacīja Monika.

-     Acīmredzot katram tas ir savādāk, teica Ruta.

-     Jā, acīmredzot…

Ap stūri atskanēja ūjināšana, un parādijās visai saniknota Meža Veča. Viņa turēja rokā nelielu maišeli un veselu rituli tievas auklas.