Monika un mežs

Ak tā, viņa izbrīnījusies pie sevis noteica, nu labi vien ir. Katrā ziņā la­bāk ir būt vannas istabā nekā ieskriet nagos zvērīgam, badīgam tīģerim!

Tad viņa pamanīja Bendžaminu, kurš sēdēja pie lampas un viņu vēroja.

Tad redz, kur tu esi! Monika iesaucās. Sēdi turpat, es tūlīt sadabūšu avīzi un tevi izlaidīšu, un viņa aizskrēja paķert kādu avīzes lapu, jo ņemt ro­kā spalvaino zirnekli tomēr diez kā negribējās.

Kad viņa pēc pāris mirkļiem iesteidzās atpakaļ vannas istabā, Bendžaminu vairs nekur neredzēja.

Monika nosvieda avīzi uz grīdas un piedraudēja: Nu vai zini! Ja tu negri­bi, lai tevi glābj, paliec ar uz visu mūžu iesprostots šajā te vannas istabā!

Tad viņa piegāja pie vannas paraudzīt, kāds ir ūdens. Agrāk, kad viņa bija vēl pārāk sīciņa, lai iekāptu vannā tāpat, viņa pie tās bija pielikusi koka ķeblī­ti. Reiz viņa bija mēģinājusi izmantot to kā tramplīnu, bet tas bija izraisījis tā­dus plūdus, ka pat vecāmāte, par spīti saviem principiem, bija spiesta Moniku tovakar pamanīt un sadot viņai pamatīgu brāzienu.

Ūdens izrādijās tieši tāds, kādam tam bija jābūt, un Monika, sasviedusi sa­vas drēbes juceklīgā kaudzē turpat pie vannas, iekāpa siltajā ūdenī.

Monikas tumšās matu cirtas, iegrimušas ūdenī, apņēma viņu, viļņodamās kopā ar ūdeni, un, kad meitene ienira, tās viņai likās kā dzīvi radījumi, kas ku­ru katru brīdi var aizpeldēt kaut kur projām.

Uz vannas malas stāvēja dažas mantiņas. Galvenā persona to vidū tomēr bi­ja un palika zaļais krokodils, kas izskatījās un izturējās gluži kā dzīvs. Krokodila baltajā pavēderē kādreiz laikam bija bijis pīkstulis, bet tagad tas bija izkritis, un nu viņam vēderā rēgojās parasts caurums. Kad krokodils kādu laiku bija pel­dējis vannā, viņš pa caurumu piesūcās pilns ar ūdeni un sāka pamazām grimt. Tad bija pienācis pēdējais mirklis viņu glābt, un, kad Monika viņu bija izglābu­si no noslīkšanas un izspiedusi no viņa vēdera ūdeni, krokodils, zaļš un varens, kādu brīdi atkal varēja lepni peldēt apkārt vannai…

Kad krokodils bija noslīcis trīsreiz un Monika viņu bija izglābusi arī trīsreiz, viņai tas apnika, un, nolikusi krokodilu uz vannas malas pie pārējām mantām, viņa apgūlās uz muguras un peldēja. Monika varēja gulēt uz ūdens virsmas, ne­kustinot ne rokas, ne kājas, un tas viņai šķita tikpat dabiski, kā gulēt gultā vai sēdēt uz krēsla.

Kad virs ezera, kurā viņa tagad peldēja, sāka savilkties melni negaisa māko­ņi, viņa pagriezās uz vēdera un gulēja uz ūdens šādi. Kādu laiku Monika turē­ja acis aizmiegtas, lai kārtīgi iejustos jaunajā ainā, un, kad viņa visbeidzot tās atvēra, zem viņas pletās krāšņa zemūdens pasaule…

Ūdens vairs nebija parastais bālgani caurspīdīgais krāna ūdens, tagad tas bi­ja zaļgans un viegli mirgoja. Dibenu klāja dzeltenīga smilts, no kuras spraucās laukā dažnedažādi tumšzaļi ūdensaugi. Bez skaņas viļņodamies kopā ar ūdeni, tie tik un tā pamanījās izstiept savas galotnes augšup tur, kur cauri ūdens vir­smai slīpi lauzās cauri saules stari. Sīku zivju mazuļu bari kā sajukuši šaudījās šurpu turpu, bet laiku pa laikam garām cēli paslīdēja kāda lielāka zivs…

Tad zemūdens klusumā iejaucās kaut kāda sveša skaņa, ko turklāt vēl noslā­pēja ūdens. Kādu brīdi Monika nesaprata, kas notiek, bet tad, pagriezusies ot­rādi un izbāzusi galvu no ūdens, viņa pamanīja, ka gar durvīm skrāpējas Bens.

Bens netika ielaists vannas istabā kopš tās dienas, kad bija pamatīgi salacies ziepjaino vannas ūdeni un pēc tam visu vakaru vēmis. Bez tam viņam bija

nelāgs paradums ar zobiem ķerstīt peldošo krokodilu. Iespējams, ka tieši tādēļ viņš tā ilgojās atkal tikt vannas istabā…

Яens^bija dīvains suns, kam vairāk par visu patika radio. Viņš augām die­nām varēja sēdēt pie vecā radioaparāta Monikas istabā un ar zobiem grozīt kloķi, kas mainīja raidstacijas. Reizēm viņš to darīja bez kādas jēgas, bet, ja ga­dījās uzķert kādu gabalu, kas sunim gāja pie sirds, viņš notupās pie radio un aizlūzušā balsī kauca līdzi. Kaukšana turpinājās, kamēr vien skanēja suņa dvē­selei tīkamā dziesma, bet, kad sākās cita ne kaucamā dziesma, suns, skumji nopūties, atkal ķērās pie kloķa…

Lai cik dīvaini tas nebūtu. Benu bija atradis vectēvs. Jebšu, pareizāk sakot, vectēvu bija atradis Bens. Kādā no tām retajām dienām, kad vectēvs pats īs­ti nezinādams, kādēļ bija devies laukā, Bens bija izskrējis no kādiem krūmiem parkā un vienkārši viņam sekojis. Vectēvs nebija suni pamanījis, un, kad viņš atgriezās mājās un piezvanīja pie durvīm, viņš nesaprata, kāpēc vecāmāte ne­grib laist viņu iekšā. Kad Monika bija ieraudzījusi melno, pinkaino milzeni, kas rāmi sēdēja kāpņu telpā vectēvam aiz muguras, viņa ar asarām acīs bija izlū­gusies vecaimātei, lai tā ļauj suni paturēt. Taču ne jau viņas asaras bija notei­kušas suņa likteni, bet gan vectēva žests viņš, beidzot pamanījis suni, bija at­metis ar roku tādā manierē, kas varēja nozīmēt tikai vienu ja jau viņš te ir, lai ir ar…

Tagad Bens sēdēja pie vannas istabas durvīm, skrāpējās un ik pa brīdim iz­dvesa sirdi plosošas nopūtas. Taču Monika nelikās viņu manām.