Monika un mežs

Monika satrūkās un izrāva roku no lūkas. Pirksti bija nosmērēti ar kaut ko mel­nu un glumu. Pretīgumā saviebusies, Monika noslaucīja roku vecāsmātes halātā.

-     Nē, nē… Viss kārtībā…

-     Nu, ja tu tā saki… virs šaubīdamies noteica un devās projām.

Monika piecēlās kājās un apstulbusi noraudzījās uz lūku. Ko nu lai dara?

Skaidrs, ka Meža Veča otrā galā droši vien gaida, ka viņa ies vannā… Bet vi­ņai taču vajadzētu iedomāties, ka, ja viņa brauc pie Helgas uz laukiem, viņa nevar iet vannā… Bet varbūt vienkārši ir pārāk agrs… Parasti viņa bija nokļu­vusi Mežā, kad šeit jau bija pavēls vakars, bet tagad bija vēl pavisam agra pēc­pusdiena… Varbūt viņai vajadzētu iet pastaigāt pa pilsētu, kamēr nedaudz satumsīs… Bet viņa taču nekur nevarēja aiziet ar šo te smago somu…

Monika pilnīgā bezpalīdzībā lūkojās uz lūku. Bens skaļi rēja.

Un tad pēkšņi viņai likās, ka lūkas dziļumā samanāma kaut kāda kustība… tāpat kā toreiz vannas caurumā… Monika pieliecās tuvāk, lai labāk varētu sa­skatīt. Jā, tur nepārprotami kaut kas virmoja, un brīžiem uzplaiksnīja tādas kā gaismas atblāzmas.

-     Cerams, ka tie nav vienkārši santehniķi… Monika sacīja Benam.

Bet tie nebija santehniķi, jo nākamajā mirklī Monika sajuta, ka viņu kāds ne­pārvarams spēks rauj klāt pie lūkas, un viņa pēdējā brīdī vēl paspēja saķert sa­vu somu un ar otru roku nogrābt Benu…

Un tad viņu pārņēma jau pazīstamā dīvainā sajūta, kas nebija ne īsti kriša­na, ne īsti lidošana, bet kaut kas no abiem diviem… vienu mirkli uzvirmoja šausmīga smaka… viņa juta, ka Bens paraujas sānis un atbrīvojas no viņas tvē­riena… viņa mēģināja uzsaukt «Ben!», bet vārdi nenāca pār lūpām… un nāka­majā mirklī viņa jau nobumsījās zālē pie Meža Večas mājām…

Tūlīt viņai blakus zālē nobūkšķēja netīrs un diezgan smirdīgs Bens, un zo­bos viņš turēja milzīgu beigtu žurku…

-     Fui, Ben! iebrēcās Monika. Tūlīt spļauj ārā!

Bet Bens tikai ieņurdējās, izvairīgi atmeta galvu uz sāniem un ar visu savu guvumu iemuka krūmos.

Blakus atskanēja skaļi smiekli, un tikai tad Monika pamanija pārējos bērnus. Gan Ralfs, gan Ruta un arī Arvils jau bija te un tagad uzjautrināti skatījās uz to vietu krūmos, kur bija pazudis Bens.

-     Monika, kas tev ir mugurā? izbrīnījies sauca Arvils, un Monika piesar­kusi norāva lakatu un veco halātu, kas bija nosmērējies gluži melns.

Tad viņa novilka arī mēteli un pēkšņā panikā iedomājās, ka soma ir paliku­si uz ielas… Bet nē tur jau tā gulēja, nokritusi turpat blakus zālē, un arī iz­skatījās stipri cietusi, kā jau viss, kam bija nācies iziet cauri kanalizācijai.

Ruta piepeši sarauca degunu. Kas te smird? viņa vaicāja, un arī Ralfs un Arvils, paošņājuši gaisu, saviebās.

Monika bija sarkana kā biete. Man nācās iet caur kanalizāciju… viņa negribigi sacīja, bet, tā kā pā­rējie bērni, šķiet, nesaprata, par ko viņa runā, viņai nācās paskaidrot sī­kāk. Parasti es nācu caur vannas caurumu, bet, tā kā mājinieki do­māja, ka es eju pie draudzenes, tad es, saprotams, nevarēju nākt kā pa­rasti… Un tā kā Bens jau agrāk bi­ja iemēģinājis kanalizācijas lūku…

Bērni sāka smieties. Ja Monika būtu varējusi nosarkt vēl vairāk, vi­ņa noteikti to būtu izdarījusi, bet tas, liekas, vairs nebija iespējams. Bens rūkdams ņēmās pa krūmiem ar savu žurku, bet Monika stāvēja, blenzda­ma lejup uz kādu dzeltenu ziediņu, kas auga viņai tieši pie kājām.

Mājas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Meža Veča. Ātrāk! viņa sauca. Prom uz vannu!

Monika saprata, ka šis sauciens varēja būt domāts tikai un vienīgi viņai (un varbūt vēl Benam, bet Bens to šā vai tā ignorēja…), un viņa, atstājusi somu mētājamies turpat zālē, aizmetās garām bērniem uz māju.

-     Sveiki, sveiki, sacīja Meža Veča, kad Monika skrēja tai garām. Ej vien augšā, tu jau zini, kur ir vannas istaba. Kas gan tajās jūsu kanalizācijās var tik briesmīgi smirdēt…?

Monika jau skrēja augšup pa kāpnēm, kad viņai kaut kas iešāvās prātā. Vai mani gadījumā nevar nejauši aizraut atpakaļ uz mājām? viņa pajautāja.

-     Gadījumā nevar. Šeit nekas nenotiek nejauši, tā ka tu vari būt mierīga.

Tā iedrošināta, Monika turpināja skriet augšup. Izrādījās, ka vanna jau bija sa­gatavota ūdens viegli kūpēja, un vanna bija pilna ar viegli rožainām un ārkār­tīgi smaržīgām putām, bet blakus vannai uz krēsla stāvēja tīras drēbes. Monika iekāpa vannā un, kad bija kādu laiciņu tajā pagulējusi, sāka mazgāties un noziepējās veselas trīs reizes, izmazgādama matus divreiz… drošs paliek nedrošs…

Kad viņa nonāca lejā, viņas soma jau bija ienesta iekšā, un vecāsmātes ha­lāts un lakats, kas kanalizācijā bija cietuši visvairāk, bija pazuduši no acīm. Pa­lūkojusies uz savu somu, Monika samulsa.

-     Baidos, ka man tā sanāca diezgan smaga, viņa kā atvainodamās teica.

-     Smaga? Meža Veča iesaucās. Ja tu domā, ka tava soma ir smaga vai ka tev ir pārāk daudz mantu, paskaties labāk, kas ir citiem! un viņa pamāja uz istabas kaktu.