Monika un mežs

Beidzot vectēvs atdeva vēstuli vecaimātei, kas tūlīt izmeta to miskastē. Li­kās, ka vectēvu vēstule ir pārliecinājusi, jo viņš vairs neko neteica un atkal pie­vērsās avīzei.

Vecāmāte šodien likās gauži labā omā. Jādomā, viņa priecājās par to, ka veselu nedēļu nevajadzēs skatīties ne uz Moniku, ne uz Benu… Bet tad viņa uzmeta sunim nīgru skatienu, laikam iedomādamās, ka Monika varētu viņu at­stāt mājās. Bens sēdēja pie savas bļodas un kraukšķināja suņu barību, nelikda­mies ne zinis par vecāsmātes piktajiem skatieniem.

-     Vai tu to suni arī ņemsi līdzi? vecāmāte jautāja.

-    Kā tad, attrauca Monika, paņemdama savu šķīvi un pieceldamās no gal­da, lai ietu uzlikt sev kartupeļus.

Vecāmāte apmierināti nokrekstējās, piekrāva sev pilnu šķīvi ar kartupeļiem un uzlēja tiem virsū gaļas mērci. Arī Monika šodien uzlika uz sava šķivja vairāk ēdamā nekā parasti, jo iedomājās, ka nez kad vēl nākamo reizi dabūs paēst…

Vecāmāte izsmējīgi noskatījās uz Monikas piekrauto šķīvī un jautāja: Vai tavas draudzenes mājās tev nedos ēst, vai?

Monika nosarka un nomurmināja, ka dos gan, bet līdz lauku mājām esot tā­lu jābrauc. Vecāmāte likās mierā, un tālāk pusdienas noritēja bez komentāriem no vecāsmātes puses.

Tūlīt pēc pusdienām Monika atkal iespruka savā istabā un apskrēja ar acīm istabu. Tā likās kārtibā… Cik jocīgi, ka viņa brauc prom uz tik ilgu laiku… Ilgākais, cik viņa agrāk bija bijusi prom no mājām, bija četras dienas, kad viņa patiešām ciemojās pie Helgas laukos. Bet tas bija bijis pirms diviem gadiem.

Beidzot viņa paņēma somu, kas izrādījās vēl smagāka, nekā bija licies, un izvilka to koridorā. Tad viņa izslēdza istabā gaismu un devās uz ārdurvīm, ce­rot, ka vecaimātei neienāks prātā pavadīt viņu lidz Helgas mājai.

Protams, ka vecaimātei nebija ne mazākā nolūka darit kaut ko tādu. Pašlaik viņa bija ērti iekārtojusies atzveltnes krēslā pie televizora un dzēra savu pēc­pusdienas tēju. Kad Monika gāja garām, vilkdama pa grīdu smago somu, viņa tikai uzmeta meitenei pār plecu izklaidīgu skatienu un nevērīgi pamāja ar ro­ku atvadas. Vectēvs bija savā istabā, bet Monika pat neiegāja atvadīties, jo vi­ņai bija aizdomas, ka vectēvs varētu izrādīt nopietnu interesi par viņas pavadī­šanu. Pēc tam, kad viņš tā bija ieinteresējies par to vēstuli…

Koridorā Monika žigli uzrāva mugurā mēteli, uzlika cepuri, paķēra šalli un cimdus, ko sabāza kabatās un centās klusām un nemanāmi izsprukt no dzī­vokļa, j

Viņa krietni nomocījās, kamēr nodabūja pa trepēm lejā smago somu un, beidzot tikusi uz ielas, kādu brīdi stāvēja un atpūtās.

Bens priecīgi lēkāja meitenei apkārt un tad aizmetās prom pa ielu uz kana­lizācijas lūkas pusi. Visbeidzot Monika nopūtās un devās sunim pakaļ.

Kad viņa nonāca pie lūkas, Bens jau bija nogūlies tai blakus un izošņāja aiz restēm noslēptos labumus. Žurku varēja saost vēl labāk nekā toreiz… bez tam likās, ka viņš nebija vienīgais suns, kuru tā ir ieinteresējusi… Bens saoda, ka te nupat, nupat ir bijuši divi kolliji, viena takšu kucīte un pretējās mājas negan­tais krancis… Uzodis savu sāncensi, Bens saslēja ausis un ierējās.

Monika satraucās: Kas ir, Ben? Kaut kas nav labi?

Bet Bens tikai paskatījās uz meiteni un paluncināja asti.

Monika saviebusies skatījās uz melnajām, netīrajām kanalizācijas lūkas res­tēm un domāja, kā gan tur ir iekšpusē… ja jau pat no ārpuses tās ir tik atbai­došas…

Tad Monika noņēma cepuri, izņēma no kabatas šalli un cimdus un sabāza to visu somas ārējās kabatās. Viņa atvilka somas rāvējslēdzēju un izņēma kaut ko tādu, kas izskatījās pēc nolietotas grīdas lupatas, bet kas patiesibā bija ve­cāsmātes vecais mājas halāts. Apsējusi ap galvu vienu no vecāsmātes lakatiem, kuru viņa vairs nevalkāja, Monika mēģināja uzstīvēt virs sava mēteļa vecāsmā­tes halātu. Cilvēki, kam tobrīd gadījās iet garām, izbrīnīti noraudzījās, kā ma­za meitene, stāvēdama pie milzīgas ceļasomas, velk mugurā kaut ko pilnīgi ne­izprotamu, bet viņai blakus guļ melns, pinkains suns un bāž purnu kanalizāci­jas lūkā…

Visbeidzot halāts bija kaut kā nebūt uzstīvēts, un vismaz lielākā daļa mēteļa bija pasargāta no nosmērēšanās, kas, ceļojot cauri kanalizācijai, bija neizbē­gama.

Nu, kā ir, Ben, esi gatavs? satrauktā balsī jautāja Monika, bet tas bija gluži lieki. Bens jau sen bija bijis gatavs.

Monika satvēra somu, pievilka to sev klāt, ar otru roku apķēra Benu un uz­kāpa uz kanalizācijas lūkas.

Nekas nenotika.

Nebija nekādu dīvainu sajūtu, itin nekā. Viņa vienkārši jutās kā Monika, kas, ģērbusies vecāsmātes halātā, gaišā dienas laikā pašā pilsētas vidū stāv uz ka­nalizācijas lūkas un gaida nezin kādus brīnumus, kamēr cilvēki, ejot viņai ga­rām, satraukti sačukstas un atskatās…

-    Kaut kas dumjš… Monika nopurpināja un nokāpa no lūkas. Pietupusies viņa mēģināja iebāzt pirkstus starp restēm, joprojām ar otru roku pieturēdama somu.

-     Meitenīt, vai tev tur kaut kas iekrita? jautāja kāds virs, kas bija apstājies un ar izbrīnu nolūkojās, kā Monika grābstās gar kanalizācijas lūkas restēm.